Otrdienas vakarā arī Ropažu novada domes priekšsēdētājs Zigurds Blaus Latvijas televīzijas raidījumā "Panorāma" sacīja, ka "Mucenieku ciema iedzīvotāji ir satraukti par gaidāmo papildu patvēruma meklētāju ierašanos".
Viņš arī bilda, ka neviens no bēgļu centra nav nācis uz pašvaldību prasīt algotu darbu, piemēram, novada teritorijas sakopšanā, jo citus nopietnākus darbus, priekšsēdētājaprāt, viņi nevar darīt tāpēc, ka pastāv valodas barjera. Patvēruma meklētāji izrādījuši tikai interesei par sporta pasākumiem.
Atšķirībā no citiem Pierīgas iedzīvotājiem Mucenieku ciematā ļaudis ar patvēruma meklētāju klātbūtni sadzīvo jau 15 gadus. Salīdzinoši nesen, apmeklējot Muceniekus, bija iespēja pārliecināties, ka vismaz tā vietējo iedzīvotāju daļa, kura daudz laika pavada ciema veikala vai sporta laukuma tuvumā, nekādu satraukumu nepauž. "Vai jūs varat iedomāties, ka sīriešu ārsti staigās pa Muceniekiem un zags no mūsu pagalmiem žāvēšanai izkārto veļu?" viņi sacīja, raksturojot vietējo sadzīves modeli.
Sarunās drīzāk bija jaušamas skumjas, ka bēgļi, līdzko tas būs iespējams, dosies uz Vāciju, Nīderlandi vai Zviedriju, bet viņiem būs jāpaliek tepat Muceniekos, nezinot, vai novadā grūtākā brīdī atradīsies darbs, piemēram, jau pieminētajā teritorijas uzkopšanā, jo bieži ar valsts valodas saprašanu un jo vairāk izteikšanos tajā – kā ir, tā ir. Labi, ka netālu ir Rīga, kur darbu meklēt dodas arī patvēruma meklētāji.
Šajā saistībā patiesi pārsteidzoši ir interneta komentētāju ieteikumi. Iespējams, pat nezinot, kur tāds "lāču kakts", kas saucas Mucenieki, atrodas un kas tur dzīvo, viņi iesaka pašaizsardzības nolūkos vietējos iedzīvotājus apbruņot, jo viņi taču būs pirmie, "kurus musulmaņi laupīs, sitīs un griezīs", un tādā garā.
Neapšaubāmi kaut ko ienīst ir visvienkāršākais, jo nav dabiskāku jūtu par naidu. Bet jāsaka, tas nav tikai gadījumā ar patvēruma meklētājiem.
Šajās dienās notika konference, kas bija veltīta Salaspils nometnes un memoriāla jautājumiem. Vēsturnieki ir izpētījuši, ka Salaspils nometnē tās pastāvēšanas laikā bija ieslodzīti nevis 100 tūkstoši cilvēku, bet tikai mazliet vairāk par 20 tūkstošiem. Arī upuru skaits nesalīdzināmi mazāks, nekā minēts padomju laika propagandas izdevumos.
Tā vietā, lai atviegloti nopūstos, ka nāve gājusi secen tūkstošiem ieslodzīto, daļa konferences klausītāju kļuva dusmīgi, jo kā gan tā var būt, ka šausmas nebija tik lielas, kā bija apgalvots.
Tā arī ar patvēruma meklētājiem. Varbūt, pirms zīmēt apokaliptiskas ainas, vērts padomāt, ko darīt, lai mēs paši nebēgtu prom no mūsu "mazās paradīzes".
Einārs Binders
Katram ir skaidrs, ka Latvija ir laba zeme dzīvošanai, ja vien tagad mūsu drošību un labklājību neapdraudētu skarbie pasaules vēji – proti, gaidāmie vairāk nekā 700 bēgļi no Tuvajiem Austrumiem.