Pēc otrā gadījuma ar minstināšanos, kurš uz kuru pusi lēks, jau iemanījos viņus "uztvert" – ieraugot sev priekšā garāku ēnu nekā manējā, sapratu, ka jāvācas malā. Bet te pēkšņi salēcos no klusas, cilvēka radītas skaņas: "Ssss..."
Saprotot, ka tas ir kārtējais velosipēdists, grozīju galvu uz abām pusēm, lai paglābtos. Arī velosipēdists – vīrs ar bārdu, tā ap 50 – strauji grozīja stūri, nesaprazdams, kā lai tiek man garām. Kad pēc neveiklas lēkāšanas viņš mani apsteidza, sadzirdēju klusu, bet skaidru: "Jauku vakaru!"
No pārsteiguma paspēju tikai nomurmināt pavisam klusu paldies. Pēc tam vēl desmit minūtes pārdzīvoju, ka neatbildēju skaidrāk un skaļāk. Bet vēl ilgāk domāju par to, kāpēc viņš tā? Tā vietā, lai noburkšķētu, ka netiek man garām, viņš ņem un novēl man jauku vakaru! Kā tā? Varbūt tā bija ironija? Vai tiešām no sirds? Vai viņam bija kādi nolūki? Ja būtu, viņš tik strauji nepazustu aiz Stabu ielas stūra.
Gāju tālāk un domāju: kāda ir mana līdzšinējā pieredze ar riteņbraucējiem Rīgas ielās? Atcerējos vēl kādu gadījumu. Reiz, aizmirsusi, ka uz Lāčplēša ielas starp autostāvvietas joslu un ietvi ir veloceliņš, no mašīnas strauji metos ietves virzienā un gandrīz notriecu velosipēdistu. Toreiz gan paspēju skaļi uzsaukt atvainošanos. Un viņš pretim kaut ko jautri atbildēja. Kopš tās reizes ļoti respektēju velobraucējus. Un viņi acīmredzot arī mani. Kā tas bija ar bārdaino vīru uz Tērbatas un Stabu ielas stūra.
Nevēlos pretstatīt vēl vienu šīs nedēļas pieredzi, tomēr tas ir otrs gadījums, kas man lika ilgāk padomāt. Otrdien uz redakciju zvanīja sieviete no Olaines, pēc balss izklausījās ap gadiem 70. Uzsāka sarunu krievu valodā. Zinot, ka paši esam vainīgi, nedodot cittautiešiem iespēju apgūt latviešu valodu, es atbildēju latviski. Sieviete turpināja krieviski. Jautājums bija pavisam vienkāršs: kur dabūt 31. jūlija avīzi, uz kuras vāka esot viņas vīrs.
Cienot vecākus cilvēkus un mūsu rakstu varoņus, sarunu turpināju krievu valodā. Kad noliku klausuli, atcerējos, ka 31. jūlija avīzes vāka varonis dzimis un audzis Latvijā, bet viņa sieva te nokļuvusi četru gadu vecumā. Tātad dzīvo šeit visu mūžu...
Šonedēļ guvu visai atšķirīgu pieredzi. Divi gadījumi lika man ilgi domāt. Sākšu ar pozitīvāko pieredzi. Pirmdien pēc darba gāju pa visai darbīgo Tērbatas ielu Rīgā, un ik pa brīdim man garām centās tikt kāds riteņbraucējs.