Divas trešdaļas no šī skaita nāktu no Itālijas un Grieķijas, kas šobrīd pakļautas vissmagākajam nelegālās imigrācijas spiedienam, bet atlikušie 20 000 tiktu uzņemti tieši no to izcelsmes vai tranzītvalstīm.
Gandrīz visi patvēruma meklētāji, īpaši no Āfrikas valstīm, apgalvo, ka ir saņēmuši visas nepieciešamās vakcīnas, kaut mēs itin labi zinām, ka kara un bada nomāktās valstīs nav līdzekļu dienišķai maizei, kur nu vēl poliomielīta, difterijas, stingumkrampju, masalu, masaliņu, vējbaku vai citu slimību vakcīnām. Savukārt valstīs, kurās tiek veikta visaptveroša vakcinācija pret kādu no slimībām, nepieciešams būtu sasniegt vakcinācijas rādītājus, augstākus par 90% no populācijas, lai slimība neizplatītos arī nepotēto vidē.
Vakcinācija– cilvēces sargs vai bieds?
Par vakcināciju publicēti tiek tikai divu veidu raksti – viennozīmīgi "par" vai kategoriski "pret". Vakcinācija ir viens no galvenajiem un efektīvākajiem veselības profilakses veidiem un kopumā vienmēr ir lētāka un izdevīgāka par ārstēšanu un rehabilitāciju – kā indivīdam, tā valstij.
Vakcīnas sastāvā ietilpst aktīva viela, kas, veidojot antivielas, ierosina imūnās sistēmas atbildes reakciju (taču ne slimību). Sastopoties ar konkrētas infekcijas aģentu, antivielas to neitralizē. Katra vakcīna ir domāta noteiktai slimībai – tās sastāvs ir sarežģīts, t.i., tāds, kas visefektīvāk darbojas pret konkrētas infekcijas ierosinātāju.
Ir tikai 30 vakcīnu atkarīgas infekcijas (Atsauce: Plotkin S. et al. A short history of Vaccination. Vaccines 2013; 6th edition; Table 1-1.). Vakcīna no vakcīnas atšķiras. Lai samazinātu vai izskaustu tuberkulozi, bērniem dzemdību namā ir un būs jāsaņem prettuberkulozes vakcīna. Nav un nevar būt diskusijas par nepieciešamību bērniem (un arī pieaugušajiem) vakcinēties pret difteriju, stingumkrampjiem, garo klepu un poliomielītu.
Pēdējo gadu galvenā problēma Eiropā ir vakcinācijas aptveres strauja samazināšanas, īpaši attiecībā uz vecajām, tradicionālajām infekcijām (masalas, masaliņas, garais klepus, difterija, TB), kas ir nopietns risks kolektīvajai drošībai. Katrā Eiropas valstī ir savs, radikāli atšķirīgs vakcinācijas kalendārs, stipri atšķiras lietotās vakcīnas un sistēma kā tāda.
Eiropā ir brīvais darbaspēka tirgus, iedzīvotāji Šengenas zonas valstīs pārvietojas brīvi, līdzi ņemot bērnus. Šķiet, ka mūsdienīga latviešu meitene dzemdē Latvijā, pirmo gadu bērnu audzina pie vīra radiem Nīderlandē, bet pēc tam dodas uz savu darbavietu Anglijā vai Beļģijā, kā rezultātā bērns tiek pakļauts pilnīgi atšķirīgiem vakcinācijas kalendāriem.
Reāla problēma ir romu tautības cilvēku migrācija, pieņemot, ka tieši Bulgārijā un Rumānijā pastāvīgi dzīvojošie romu tautības cilvēki ir ar zemāko vakcinācijas aptveri, bet viņi vairāk vai mazāk brīvi pārvietojas pa visu Eiropu. Savukārt imigranti no trešajām (piem., Ziemeļāfrikas) valstīm allaž uzrāda dokumentus par vakcināciju pret visām zināmajām infekcijām, bet Eiropas ārstiem ir pamatots viedoklis, ka Ziemeļāfrikā par lētu naudu var iegūt vakcinācijas dokumentu, nevis vakcīnu.
Eiropas Komisijas Veselības un pārtikas drošības komisārs par vakcinācijas problemātiku
Kā žurnāla "World Medical Journal" galvenais redaktors vēlējos noskaidrot Eiropas Komisijas Veselības un pārtikas drošības komisāra Viteņa Povila Andrjukaiša viedokli par šo problēmu, šeit publicēju mūsu intervijas neoficiālu tulkojumu:
P.Apinis: "Šobrīd mēs Latvijā dažkārt vērojam pretestību vakcinācijai. Līdzīgas aktivitātes vērojamas arī citās Eiropas valstīs. Teicami lektori, glītas grāmatas, "You Tube" faili, kas aicina nevakcinēties un stāsta par vakcīnu kaitīgumu. Ko Eiropas Lomisija varētu darīt, lai tik pat vizuāli un informatīvi pievilcīgi informētu par vakcinēšanas nepieciešamību? Vai nebūtu pienācis laiks vienotam vakcinācijas kalendāram Eiropā?
Šis jautājums kļūst ļoti aktuāls, palielinoties brīvajai darbspēka kustībai Eiropā. Bērni pārvietojas līdz vecākiem. Katrā Eiropas valstī ir atšķirīgi vakcinācijas kalendāri, tādēļ daudzi bērni nesaņem adekvātu vakcināciju un imunizāciju. Vai nevajadzētu difterijas, poliomielīta, stingumkrampju un vēl dažas vakcīnas pacelt Eiropas Savienības līmenī kā obligātas un precīzos datumos veicamas, bet pārējās (rotavīruss, masaliņas, pneimokoku vakcīna – atstāt nacionālā līmenī? Vai nav pienācis laiks obligātā kārtā vakcinēt visus imigrantus no trešās pasaules valstīm, jo viņu vakcinācija ir apšaubāma?"
V.P. Andrjukaitis: "Vakcinācija ir viens no visefektīvākajiem līdzekļiem slimību profilaksē. Es ļoti labprāt atbalstu dalībvalstis efektīvu vakcinācijas programmu izstrādē, kā arī sadarbības veicināšanu Eiropas mērogā šajā jomā, tomēr paturot prātā, ka ES vakcinācija ir pašu dalībvalstu ziņā. Imunizācijas programmu organizēšanā ir ļoti lielas atšķirības starp valstīm.
Imunizācijas stratēģija valstī var būt plašā diapazonā – sākot ar brīvprātīgu vakcinēšanos un beidzot ar gandrīz pilnām obligātas vakcinācijas programmām. Komisija palīdz dalībvalstīs vakcinācijas lietās, piemēram, sezonālas gripas gadījumā un bērnu vakcinācijā. Komisija ar Veselības drošības komitejas starpniecību strādā ar dalībvalstīm, lai tās būtu labāk sagatavotas gadījumiem, kad pietrūkušas vakcīnas, kā arī mazinātu skepsi par vakcīnām, lai izvairītos no tādiem gadījumiem kā nesenā traģēdija Spānijā, kad nomira vakcīnas nesaņēmis bērniņš. Padomes pagājušā gada secinājumi par vakcināciju dod iespēju turpmākai sadarbībai šajā jomā un mudina dalībvalstis dalīties labākajā pieredzē par vakcinācijas politiku.
Runājot par trešo valstu imigrantu vakcināciju – arī tas ir dalībvalstu ziņā. Lai nāktu talkā ES valstīm, Komisija sadarbībā ar Eiropas Slimību profilakses un kontroles centru izstrādā vadlīnijas skrīningam, kas ietver arī imigrantu vakcināciju. Mūsu veselības programmas ietvaros mēs esam finansējuši arī projektu "Veicināt vakcināciju Eiropas imigrantu populācijā", kā rezultātā izstrādāti ieteikumi politikas veidotājiem attiecībā uz imigrantu imunizāciju, kā arī izglītojoši materiāli veselības aprūpes speciālistiem un imigrantiem".
Patiesībā cienījamais komisārs personīgā sarunā bija ievērojami enerģiskāks un ieinteresētāks problēmā kā oficiālā intervijā. Personīgā sarunā komisārs atzina, ka vismaz daļai no vakcinācijas būtu jābūt unificētai visā Eiropā un obligātai arī tiem, kas nolēmuši mūsu kontinentā dzīvot, iebraukuši no ekonomiski vājām un karadarbības skartām pasaules daļām. Tomēr oficiālais viedoklis atbilda Eiropas birokrātijas standartiem – ka tik kaut kas nav par asu, ka tik kādu neaizskar, ka tik netiek pārkāptas kādas cilvēktiesības.
Tātad kāda ir realitāte – vai patvēruma meklētāji būs imunizēti pret bīstamām lipīgām slimībām? Jā un nē. Sīrieši ar lielāko varbūtību būs klasiski imunizēti pret poliomielītu, stingumkrampjiem, garo klepu, difteriju, kā arī dažām tropu slimībām, bet nebūs saņēmuši vakcīnas pret masalām, masaliņām, vējbakām. Pie tam neticu, ka normāli vakcinēti ir bērni pēdējos trijos vai četros gados, kad viņi dzīvojuši kara apstākļus. Afganistānas pilsoņi būs vakcinēti pret poliomielītu (PVO atbalsts), bet ne pret ko citu. Latvijas valstij nāktos izstrādāt savus saistošos noteikumus patvēruma meklētāju uzņemšanai, kurā kā obligāts priekšnoteikums būtu arī vakcinācija pret atsevišķām slimībām.
Es saprotu, ka Tuvējo Austrumu filozofijā un reliģijā paredzēts, ka meitenēm jānēsā lakati, ka ārsts vīrietis nedrīkst skatīt pacienti sievieti bez viņas dzīvesbiedra atļaujas un radinieku klātbūtnes. Bet brīdī, ja kāds vēlas dzīvot šeit, mūsu tradicionālajā vidē, dažas lietas nāksies pieņemt, un viena no tām būs vakcinācija. Tas būs jāveic neskatoties uz to, ka Austrumu reliģiskā pretestība vakcinācijai ir ievērojami lielāka nekā mūsu vakcīnu ienaidnieku pretdarbība.
Vakcīnu izplatīšanu un tirdzniecību veic gan ražotāji, gan vairumtirgotāji, taču tie Latvijā un citviet Eiropā ir ieinteresēti tikai vienā pircējā – valstī. Valsts pārstāvis ir ja ne vienīgais, tad lielākais pircējs noteikti, un viņa izvēli nosaka profesionalitāte vai sīka merkantila ieinteresētība. Ražotājs vai vairumtirgotājs, kam izdevies pārdot savas vakcīnas, pēc darījuma parasti zaudē interesi par vakcinācijas tālāko gaitu.
Līdz ar to vakcinācijas aizstāvjus Eiropā pārstāv interesi zaudējuši tirgotāji vai savu godkāri vai finansiālo interesi realizējuši birokrāti. Kā viens tā otrs nav gatavs korekti un moderni aizstāvēt vakcinācijas nepieciešamību plašākām tautas masām. Vakcinācijas popularizēšana notiek ar coppy paste metodi – viens kopē no otra, pie tam kā argumentus izmanto novecojušus un neinteresantus pētījumus.
Masu mēdiji nepublicē tekstus par nepieciešamību vakcinēties – šie teksti nesatur presei nepieciešamo sensāciju. Toties prese nekavējoties aprakstīs un plaši apzelēs vienīgo vakcinācijas komplikāciju. Lielākoties "par" vakcināciju raksta neinteresanti un vienmuļi, bet "pret" – enerģiski, harismātiski un krāšņi, aprakstot iespējamu bērnu autismu vai nezināmas izcelsmes nāves gadījumus. Lielā mērā pretdarbību vakcinācijai nosaka savulaik neveiksmīgā komunikācija ar sabiedrību, bet vēlāk nepamatotā vakcīnu iegāde cīņai ar "cūku gripu".
Profesionāļiem – ārstiem un sabiedrības veselības speciālistiem nav pietiekama finansējuma, kas ļautu plaši popularizēt vakcināciju, bet nereti – nav arī motivācijas.
Vārdu sakot – šobrīd vakcinācijai nav tās popularitātes un atbalsta sabiedrībā kā agrāk. Tomēr vakcinācijas ēra vēl ir priekšā. Antibiotiku ēra beidzas, jaunas antibiotikas netiek sintezētas, bet pret vecajām rodas rezistence. Šādā situācijā vakcinācija var kļūt par vienīgo izeju cīņai ar ļoti nikniem, rezistentiem mikrobiem.
Vienā jomā es piekrītu pretvakcīnu cīnītājiem – nevar vienoti raudzīties uz visām vakcīnām. Ja es nepieļauju diskusiju par nepieciešamību jebkuru bērnu vakcinēt pret difteriju, stingumkrampjiem vai poliomielītu, tad jautājumā par nepieciešamību visus vakcinēt pret ērču encefalītu, gripu vai masaliņām esmu daudz piesardzīgāks. Mežos orientēšanās sporta sacensībās skrienu 3–4 reizes nedēļā 45 gadus, bet sevi pret ērču encefalītu nevakcinēju, savukārt obligāto revakcināciju pret difteriju un stingumkrampjiem veicis esmu.
Bet patiesībā šo rakstu Jūs lasījāt cerībā uzzināt kādu atziņu, ka līdz ar patvēruma meklētājiem Latvijā ienāks šausmīgi briesmīgas slimības, un ka šie patvēruma meklētāji iztērēs visu Latvijas veselības aprūpes budžetu. Nu nekādas pārmēru problēmas šie 250 bēgļi Latvijas medicīnai neradīs. Valstīs, no kurām mums brauks bēgļi, ir nedaudz augstāka B un C hepatīta incidence, bet kurš gan liek Jums no viņiem šīs slimības seksuāli transmisīvā ceļā pārņemt?