Arī mums ar vīru likās, ka Austrijā un Itālijā ir augstāki kalni, skaistākas ielejas un vēsturiskākas pilsētas, tāpēc Čehijai tikai skrējām cauri, jo bijām to redzējuši jau 1997. gadā.
Vēlreiz padomāt par šīs valsts apmeklējumu lika gan ierobežotais atvaļinājuma laiks, gan "citi apstākļi". Un abi šie nosacījumi sevi pilnībā attaisnoja – Čehija ir par vairākiem simtiem kilometru tuvāk un krietni "lētāka" nekā Austrija vai Itālija.
Nepretendējot uz eksperta lomu, vēlos padalīties ar dažiem praktiskiem padomiem. Iespējams, tie jums noderēs, plānojot nākamo atvaļinājumu. Tāpēc tagad par visu pēc kārtas.
Sākotnējais ceļojuma mērķis bija Prāga, tomēr sapratām, ka ceļu līdz tai var padarīt par papildu piedzīvojumu, tāpēc gan no draugiem, gan internetā uzzinājām lietas un vietas, kas noteikti jāredz ārpus Prāgas. Jāatzīmē, ka to izrādījās tik daudz, ka ar atvēlēto nedēļu nepietiktu, tāpēc sašaurinājām apskates objektu karti līdz Čehijas ziemeļu daļai.
Ar ko jārēķinās pa ceļam
Esam sapratuši, ka ērtāk un ekonomiskāk ir ceļot ar savu automašīnu. Tomēr ikreiz, kad jāšķērso Lietuva un Polija, ceļojuma sajūtas tiek mazliet sabojātas, proti, jāpārvar Lietuvas un Polijas benzīntanku tualešu kultūra (ar retiem izņēmumiem, piemēram, "Orlen", tualetes ir bez maksas un samērā kulturālas). Turklāt Polijā daudzviet tās ir par maksu, un, ja nav vietējās naudas, tās izmaksās 50 centu jeb divreiz dārgāk nekā vietējiem.
Gluži kā ceļotāju murgs man vienmēr šķiet ceļš no Latvijas līdz Varšavai, kad bieži vien ilgstoši jāvelkas tālbraucējauto aizmugurē. Vienīgais prieks, ka lielceļi brīžiem ir gandrīz tikpat sliktā stāvoklī un ar vēl dziļākām risēm nekā pie mums. Tikai aiz Varšavas var uzelpot, jo uz Eiropu ved modernas ātrgaitas maģistrāles.
Mēs ņēmām vērā to, ka svētdienās fūru pārvietošanās ir ierobežota, tāpēc turpceļš bija visai raits. Toties atpakaļceļā, nedēļas vidū, izbaudījām ekonomisku braukšanu ar ātrumu 70–80 km/h. Turklāt Polijas virzienā uz Lietuvas–Polijas robežas vakarpusē bija vairākus kilometrus gara fūru rinda pa abām braukšanas joslām, bet starp tām, kā nolemtībā iesprostotas, dažas vieglās automašīnas. Tas ir fakts, kas noteikti jāņem vērā, ja negribas sabojāt ceļojumu.
Čehijas pārsteigumi
Pirmās divas dienas veltījām dabas parka "Českij raj" Austrumbohēmijā apskatei. Tur tiešām ir ko redzēt! Ne velti to dēvē par paradīzi zemes virsū. Tā kā mums līdzi bija savi velosipēdi, izbaudījām priekšrocību pēc iespējas tuvāk piebraukt apskatāmajiem objektiem. Turklāt arī pa ceļam ir skaisti skati un nemitīgi jaunas ainavas.
"Českij raj" ir muižu, piļu un cietokšņu pārbagāta. Ikvienā tūrisma kartē redzams, cik tuvu viens otram ir kāds objekts. Tā kā visu apskatei nepietiks spēka, iesaku pirms tam pēc savas gaumes izvērtēt interesantākos. Savai izvēlei lietojām internetu un uz vietas tūrisma centros paņemtos bukletus. Zīmīgi, ka "Českij raj" dabas takās filmēts mūsu pašu "Sprīdītis".
Sagadījās, ka viesu nams Libun ciemā pie Jičinas, kur nakšņojām, atradās gandrīz visu "Českij raj" apskates vietu epicentrā. Piemēram, pa istabiņas logu vilināja Troski (Trosky) pils jeb, kā es to nosaucu, dvīņu torņi. Lai gan tā izskatījās patālu, brauciens līdz tai bija tikai 15 minūtes ilgs. To tiešām ir vērts apmeklēt, jo, uzkāpjot torņos, paveras skats kā no zemu lidojošas lidmašīnas.
Nokļūšana uz katru no apskates objektiem bija ātra un ērta. Mūs izbrīnīja fakts, ka uz ikkatru mazāko ciemu un cauri tiem ved tikai asfaltēti celiņi. Šauri gan, bet labā stāvoklī.
Pārsteidza arī tas, ka stāvlaukumos pie pilīm bija manāmas tikai vietējo automašīnas, reizēm gadījās arī kāda ar Vācijas numura zīmi. Baltiešus nemanījām nemaz. Tas pats arī pie piļu un citu objektu ieejām – informācija pieejama pārsvarā tikai čehu valodā, īsu tulkojumu vācu, vēl īsāku – angļu valodā. Vienīgie vārdi, kas nepārprotami bija salasāmi arī angļu valodā, bija "tickets" (biļetes), "adults" (pieaugušie), "car" (mašīna).
Pēc trešās pils apmeklējuma, kad kasē neviens ar mums lāgā nespēja saprasties un pilī varējām tikt iekšā tikai kopā ar grupu un gidu, kurš runāja tikai čehiski, pārņēma dusmas, un tad arī pajautāju: "Vai jūs ārvalstu tūristus vispār gaidāt?" Uz ko saņēmu atbildi: "Ja vēlaties, varam iedot gida tekstu angļu valodā." Vietā, kur šī ekskluzīvā iespēja bija bez maksas, to izmantojām, bet citviet, kur par gida rakstisku stāstījumu bija vēl jāpiemaksā, izvēlējāmies pili apskatīt tikai no ārpuses. Jāpiebilst, ka autostāvvieta pie pilīm un dabas takām visur maksā aptuveni 6 eiro dienā.
Toties pozitīvs pārsteigums bija alus cenas. Lai vai cik dārgā vai ekskluzīvā vietā to tirgoja, tas nesasniedz alus glāzes cenu Latvijas vislētākajā krodziņā. Lai gan neesmu alus cienītāja, šo atšķirību nevarēju nepamanīt.
Viena no krāšņākajām "Českij raj" vietām ir Prahovas klintis. Tās atrodas pavisam tuvu Jičinas pilsētai. Prahovas klintis, šie šaurie un stāvie smilšakmens veidojumi, radušies sarežģītu ģeoloģiski klimatisku procesu rezultātā. Pa dažādas sarežģītības pakāpes takām tās var izstaigāt kājām. Pēc ceļojuma uzzinājām, ka pa tām nevar braukt ar velosipēdu, bet mēs tur pavisam netīšām iekļuvām no otra gala un, kā izrādījās, pēc darba laika, kad par apmeklējumu jāmaksā.
Troski pils torņi ir redzami gandrīz no jebkuras "Českij raj" vietas. No tiem paveras lieliska 360 grādu Čehijas ainava.
Turpinājums sekos.