Pa īstam izjutu latviešu valodu
M. Zemdega: Mani kā rakstītāju pamanīja Silvija Veckalne, ar kuru 80. gadu nogalē satikāmies dažādos Tautas frontes pasākumos. Pēc viņas aicinājuma uzrakstīju "Darba Balsij" vienu rakstiņu, tad vēl kādu un tad jau vienu dienu atsaucos Silvijas aicinājumam un kļuvu par laikraksta štata darbinieci. Darbā mani pieņēma direktors Valērijs Lomovcevs. Sākumā redakcija bija Avotu ielā, bet drīz vien pārcēlāmies uz Daugavpils ielu, kur mitinājāmies Rīgas rajona izpildkomitejas ēkā.
Manā laikā avīzē strādāja Ineta Valdmane, Gunārs Valdmanis, Zane Grošus, Silvija Veckalne. Ap to laiku tur bija arī Nadīna Laukmane un Daiga Čirkste. Daiga vairāk rakstīja par sadzīviskiem pasākumiem, Nadīna – par politiku.
Tad redakcijā no žurnāla "Karogs" ieradās Imants Pijols un līdzi atveda Jāni Čākuru. Jānis ilgu laiku bija korektors un strādāja līdz brīdim, kad ar svaigām vēsmām uz avīzi par direktoru atnāca Juris Saukāns un sacīja, ka pienācis laiks lietot datoru.
Tieši redaktora I. Pijola laikā iemācījos izjust latviešu valodu. Reiz "Darba Balss" saņēma Kanādas latviešu biedrības balvu par labāko literāro valodu vietējos laikrakstos. Mums katram "uz ķepas" iedeva prēmiju Kanādas dolāros, kas šķita pilnīgi netverama nauda.
Gribējās rakstīt ar jēgu
Pa rajonu, vēlāk – apriņķi, braukāju ar savu mašīnu. Sākumā mums bija štata fotogrāfs, bet tad sākām fotografēt paši. Turpat Lāčplēša ielas 24. nama pirmajā stāvā bija fotoateljē, kur atdevām filmiņas, un stundas laikā fotogrāfijas bija gatavas. Tās griezām un, ja nepieciešams, līmējām no jauna kopā. Tad sākās digitālā foto laiks, un attēlus no "ziepju trauka" varēja vienkārši lejuplādēt datorā.
Gribējās uzrakstīt tādus rakstus, lai tiem būtu kāda jēga. Piemēram, reiz viens lasītājs atsūtīja vēstuli, ka viņš kādā Pierīgas klubā gājis uz balli, bet biļeti nav saņēmis, vien uz rokas uzspiestu zīmogu, tādēļ viņam nav skaidrs, kur palikusi par biļetēm iekasētā nauda. Šo vēstuli publicējām un saņēmām atbildi, ka rakstā ir apvainoti godīgi cilvēki, tostarp nacionāli domājošais un Sibīrijas moku ceļu izgājušais pagasta priekšsēdētājs.
Vesela delegācija devāmies "uz paklāja" pašvaldībā, jo mums bija svarīgs arī otrās puses viedoklis. Izrādījās, ka viss tomēr nebija tik labi, kā iztēlojās vietējās varas pārstāvji, un vēlāk saņēmām viņu atvainošanos.
Tolaik avīzē bija rubrika "Žurnālists domā". Vadoties no savām izjūtām, tur rakstīju arī es. Piemēram, reiz vakarā gāju Siguldā uz veikalu. Piecas minūtes pirms darbalaika beigām tas bija jau slēgts. Gāju tālāk – turpat netālu bija kāds privātais veikaliņš ar tādu pašu darbalaiku – un tiku iekšā. Tad arī uzrakstīju, ka tad, ja uzņēmums pieder tev pašam, tu strādāsi daudz godprātīgāk. Taču tā domāšanas maiņa nemaz tik ātri nenāca, jo jaunajiem laikiem cilvēki jau tā uzreiz nenoticēja.
Rīgas rajons bija liels, un, lai aprakstītu visas Pierīgas pensionāru sapulces vai bērnudārzu atklāšanas, bija ko turēt. Savukārt redakcijā, lai gan kolektīvs bija labs, pastāvēja savi principi, par ko reizēm plēsāmies. Imants vairāk gribēja, lai avīze ir tāda estētiska, runāt par vecu dzejnieku privāto dzīvi, ko viņš labi pārzināja, savukārt mēs ar Silviju, lai arī viņa pati rakstīja dzejoļus, bijām tādas kā "rūpnieciski" noskaņotas. Manuprāt, avīzē vispirms jāatvēl vieta dzīvei un tikai tad dzejai.
Rakstīju par afēristiem, cūkām un operu
Sākumā rakstīju par lauksaimniecību, vēlāk arī par rūpniecību un braucu uz Olaini, bet tad jau par visu, ko vajadzēja, arī pa Siguldas Opermūzikas svētkiem. Šajā sakarā reiz pat gadījās izgriezt pogas avīzei "Diena", kurā bija atsauces tieši uz manu rakstu.
Tad vēlreiz ar "Dienu" sacentāmies, kad bija mēģinājums gāzt Ādažu pašvaldību. "Diena", šķiet, bija sataisījusies būt gāzēju pusē. No Kurzemes Ādažos bija ieklīdusi kāda aktīva kundze, kura par katru izsistu spuldzīti, katrām salauztām durvīm taisīja lielu troksni. Veicām savu izmeklēšanu, un atklājās, ka šī sieviete ir taisījusi afēras ne tikai savā pusē, no kurienes aizbēgusi, bet arī izkrāpusi naudu no Finanšu ministrijas fondiem. Un tad "Diena" rakstīja, ko runāja sapulcē, bet uzaicinātājas iecere izgāzās, jo pašvaldība ņēma vērā mūsu savāktos datus.
Vēl palicis prātā raksts par selekcionāru un laika novērotāju Imantu Kalniņu no Allažmuižas. Blakus viņa mājai bija cūku ferma, kas piederēja norvēģiem. Kritušās cūkas tika izmestas turpat netālu mežā, kur uz mielastu pastāvīgi pulcējās kraukļu bari. Kad putni bija paēduši, tie lidoja paknābāt zaļumus selekcionāra Kalniņa gladiolu laukā. Viņš sūdzējās avīzei, ka vairs nevarot izturēt, jo tiek izputināta viņa kolekcija, kurā dažs labs sīpols maksājot lielu naudu. Fermā gan noliedza, ka viņiem sprāgtu sivēni, bet mēs mežā atklājām beigto dzīvnieku kapsētu un izsekojām, no kurienes tā tiek papildināta.
Savukārt Kalniņa kungs tikmēr bija atklājis veidu, kā tikt galā ar kraukļiem: viņš bija noķēris vienu putnu un ielicis būrī gladiolu plantācijas pašā vidū. Lai arī krauklim bija sagādātas visas ērtības, ieskaitot vanniņu, kur mazgāties, tas tomēr brīdināja sugas brāļus puķu laukam netuvoties. Tikai gūstekņa tuvinieki katru dienu lidoja viņu apraudzīt un lūkoja atmūķēt krātiņu.
Rudenī, kad gladiolas bija noziedējušas, Imants zvanīja un teica: "Brauc nu, Māra, skatīties, kā krauklīti laidīšu brīvībā. Viņš savu uzdevumu ir izpildījis."
Rakstījām horoskopus un ballējāmies
Manā laikā avīzē publicējām arī horoskopus. Kādreiz norakstījām no citiem, bet bieži vien tos rakstījām paši, apjautājoties cits citam, kurā zīmē viņš dzimis un ko šobrīd no dzīves vēlētos sagaidīt.
Bija arī vairākas balles. Piedzīvoju divas par godu avīzes 40. un 45. gadadienai un divas, kad svinējām pārvākšanos uz Daugavpils ielu un Lāčplēša ielu 24. Pirmajā reizē, kamēr citi nesa mēbeles, klāju galdu.
Protams, par godu adreses maiņām, fotografējāmies. Kurš nebija klāt, to vēlāk redaktors bildē pielīmēja klāt. Tas bija tāds savam laikam atbilstošs "fotošops".
| Māra Zemdega 1995. gadā darbu avīzē sāka kā lauku dzīves korespondente, daudz rakstīja par notikumiem Siguldā. |
 |