Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Silvija Veckalne redakcijā strādāja 27 gadus – no 1975. līdz 2002. gadam.

Silvija Veckalne: "Darba Balsī" 1975. gada pavasarī par mašīnrakstītāju mani uzaicināja strādāt redaktore Anna Mačāne, kura acīmredzot kaut ko bija saskatījusi manos avīzei sūtītajos zīmējumos un pantiņos. Taču vēlāk, ja vien viņa pati nebūtu tik gudra un partijiski pareiza, netīšām varēju Anniņai sagādāt ne vienu vien sirmu matu.

Vienkārši es nepratu melot. Piemēram, nesapratu, kāpēc nevar avīzē atstāstīt koncentrācijas nometnē savulaik ieslodzītā ropažnieka teikto, ka arī padomju cilvēki tur nežēlīgi kāvās zupas bļodiņas dēļ, ka arī padomju sievietes Siguldas slimnīcā atstāj savus bērniņus, kālab nekad neintervējam leģionārus un kāpēc bildē vajag no krēsla izretušēt ārā Jāzepu Springoviču, kurš kopā ar citiem komjauniešiem apsēdies draudzīgai sarunai. Turklāt tikai tāpēc, ka viņš ir no ticīgas ģimenes.

Kad neklātienē pabeidzu universitāti, biju jau kļuvusi par jaundibinātās vēstuļu nodaļas vadītāju. Tolaik tas bija mans karjeras augstākais kāpiens.

Redaktore oficiāli biju tikai no 1999. gada jūnija līdz 2002. gada maijam, kad padevos kārdinājumam pāriet uz žurnālu "Mans Īpašums", pēc tam uz laikrakstu "Rīgas Balss". "Darba Balsī" un vēlāk "Rīgas Apriņķa Avīzē" pārsvarā biju tikai vairāku redaktoru vietniece. Bet togad maijā nomira redaktors Imants Pijols, un vairs neatradās neviens, kurš varētu normāli nodrošināt avīzes izdošanu un algu darbiniekiem.

Laikā, kad biju tikai avīzes žurnāliste un redaktora vietniece, varēju paspēt strādāt arī "Radio Brīvā Eiropa" – gan veselu dienu dežurēt aktualitātēs, gan producēt programmas, jo par "Rīgas Apriņķa Avīzes" finansiālo stāvokli uztraucos tikai redaktoru atvaļinājumu vai slimības laikos. Diemžēl, kļūstot par avīzes redaktori, vairs nevarēju ievērot darba grafiku radio, tāpēc līdz pat "Radio Brīvā Eiropa" slēgšanai mani atstāja tikai par tautas aptaujātāju dažādos jautājumos.

Varēja izdzīvot bez reklāmām

"Darba Balss", tāpat kā lielākā daļa reģionālo laikrakstu, kurus tolaik izdeva izdevniecība "Zvaigzne", pilnībā iztika no abonentmaksas, jo avīzes tika izdotas salīdzinoši milzīgās tirāžās ar ļoti lētiem izejmateriāliem. Baidos samelot, bet, šķiet, ka "Darba Balsij" bija pat 200 tūkstoši lasītāju, jo tolaik prese maksāja kapeikas un bija pat ietekmīgāka par radio un TV. Avīzes lasīja visi. Un noteikti jau strādājošie, jo viņiem tika organizētas politinformācijas, ko tagadējām interneta paaudzēm ir grūti saprast.

Maksas reklāmas kā tādas tolaik vispār nebija. Ja redakcijām vajadzēja naudu kādam pasākumam, piemēram, avīzes 30 gadu svinībām 1975. gadā, pēc redaktoru lūguma visus izdevumus sedza naudīgie kolhozi un padomju saimniecības.

Vienmēr bija, par ko rakstīt

Līdz astoņdesmito gadu vidum vispirms obligāto informāciju nācās iegūt no Komunistiskās partijas kongresiem un plēnumiem – kā lielie priekšnieki bija norādījuši, tā žurnālistiem vajadzēja atspoguļot.

Otrkārt, reālā dzīve jau pati pateica priekšā rakstāmo. Tā laika avīzes lasītāji paši ļoti daudz rakstīja vēstules. Faktiski gluži tāpat kā šodien interneta komentārus. Tikai tad cilvēki bija daudz smalkjūtīgāki un tā negānījās par visu un visiem. Nevaru strikti apgalvot, ka ļaudis toreiz vēl dikti baidījās no represijām, tāpēc bija korektāki. Manuprāt, pašā cilvēkā ir jābūt savu, piedodiet, sūdu savāktuvei, lai pēc iespējas mazāk piesārņotu telpu nākamajām paaudzēm.

Lielākoties "Darba Balss" un "Rīgas Apriņķa Avīzes" žurnālisti bija profesionāļi noteiktās jomās, kas nu tolaik bija apriņķim aktuālas. Piemēram, ja septiņdesmitajos gados tā bez šaubām bija lauksaimniecība, tad šobrīd tā vispirms ir Rīgā normāli strādājošo dzīvesvieta, ko dalīt ar vietējiem uzņēmīgajiem, kā arī ar sabiedrībai faktiski zaudētajiem cilvēkiem.

Pat līdz pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem vienīgais aprīkojums žurnālistam bija pildspalva un bloknots, fotogrāfam – fotoaparāts, un, ja vien bija iespējams, redakcijai bija šoferītis ar mašīnu "Bobiks".

Kā tolaik, tā arī vēlāk man bija pilnīgi vienalga, ko intervēt– vai viņš ir prezidents vai bomzis. Taču ir divi cilvēki, kuriem tā arī nespēju tik klāt, kaut arī iztērēju sarunai vairākas stundas. Tas ir septiņdesmito gadu beigās rajona milicijā strādājošais Jānis Strautnieks un Ulbrokas zinātniskās pētniecības institūta toreizējais komjauniešu sekretārs Andris Šķēle – abi vāvuļoja par visu ko, bet konkrēti neatbildēja ne uz vienu no maniem jautājumiem.

Avīzi gatavoja vairākas dienas, toties bez kļūdām

Salīdzinot ar mūsdienām, avīzes tapa krietni ilgāk. Precīzi vairs nepateikšu, bet parēķināsim: žurnālists pēc savām piezīmēm bloknotā ar roku uz vairākām lapām uzrakstīja tekstu, tad izrediģēja un iedeva mašīnrakstītājai, vēlāk rakstīja paši. Pēc tam raksts nokļuva redaktores vākos, un no visiem materiāliem viņa sāka gatavot kārtējo avīzes numuru. Diezgan bieži redaktore rakstu atdeva atpakaļ žurnālistam politiski pareizai pieslīpēšanai vai nepaklausības gadījumā vispār izmeta miskastē.

Pēc tam redakcijā rakstus un tad arī tipogrāfijā novilkumus izlasīja gan korektors, gan dežurējošais žurnālists. Starp citu, līdz astoņdesmito gadu beigām teksta salikšana tipogrāfijā notika ar svina burtiem. To pēc iepriekšējā dienā iedotajiem manuskriptiem izlēja tipogrāfijas burtliči.

Tad gandrīz jau gatavu avīzes numuru vajadzēja nest cenzoram. Arī cenzori bija dažādi. Es, piemēram, sadraudzējos ar Rūdolfu Dunduru, kurš izrādījās ļoti adekvāts varas iemiesojums.

Pēc tam tipogrāfijā ieradās redaktore un gatavo novilkumu parakstīja iespiešanai. Līdz ar to faktiski nekādas iespiedkļūdas negadījās. Toties, kad 1991. gada augustā toreizējā redaktora Jura Veitnera atvaļinājuma laikā nolēmu riskēt un pāriet uz avīzes salikšanu pašvaldības piešķirtajā datorā, pirmajā numurā kļūdu bija ārprātīgi daudz. Arī vēlākajos gados tās uzreiz nepratām laikus izlabot, par ko inteliģentākie lasītāji bija ārkārtīgi sašutuši un solījās avīzi vairs neabonēt.

Silvija Veckalne 1991. gadā piedzīvoja arī avīzes nosaukuma maiņu. Tas notika pašvaldību reformas rezultātā, lai precīzāk norādītu savu ietekmes areālu. Tolaik šķitis, ka ap republikas nozīmes pilsētām vajadzētu būt teritorijām, kuras rajonu vietā nosauktu latviskāk – par apriņķiem.