Bet laiks ir paskrējis tik ātri, ka īsti pat neaptvēru, ka jau jāraksta šīs rindas, ar kurām biju paredzējusi pateikt kaut ko īpašu, kaut ko svinīgu. Jo apaļa jubileja taču!
Tomēr, pāršķirstot gandrīz visas vecās "Darba Balsis" un "Rīgas Apriņķa Avīzes", secināju, ka man pietrūktu pat astoņu lapaspušu, lai izteiktu visas tās emocijas, pastāstītu par izlasītajiem dzīvesstāstiem, atklājumiem, pārsteigumiem, atziņām un iedvesmu, ko guvu, pārcilājot un pārlaižot acis šo 70 gadu laikā rakstītajam.
Tas bija kā ceļojums laikā – sākot no 1945. gada 1. jūnija avīzes, ko gribētu saukt par "Staļina lapeli", jo tā tiešām ir tikai viena lapa, kurā publicēta kāda Prāgā dzīvojoša Eduarda Beneša vēstule J. V. Staļina kungam (jā, jūs izlasījāt pareizi – kungam, nevis biedram. Kā cenzūra to pieļāvusi?), pāris rakstu, kuros cildināti Sarkanās Armijas sasniegumi, un "partijas" sanāksmju un kongresu atreferējumi. Līdzīga satura "Darba Balsis" ir iznākušas vēl vairākus gadus. Neko interesantāku par sociālistiskās sacensības rezultātiem un labākajiem kolhozniekiem tajās atrast nevar. Bet tomēr – tā ir mūsu vēsture!
Pārsteidzoši, ka 1970. gadu avīzēs parādās tā laika nebūšanas atspoguļojošas karikatūras un daži par sistēmu ironizējoši rakstiņi. Vēl pagājušā gadsimta 60.–80. gados aktīvi rakstīts par Rīgas rajona pašdarbnieku panākumiem, jauniešu "lielās dzīves" plāniem, intervijas ar ražīgākajām slaucējām un reportāžas no jaunuzceltiem Pierīgas daudzdzīvokļu namu rajoniem, jaunām skolām, rūpnīcām, kultūras namiem.
Ar lielu interesi šķirstīju 1980. gadu beigu un 1991. gada avīzes, lai atrastu pirmās neatkarības vēsmas. Ja 1984. gada avīzes pirmajā lapā redzam ar ordeņiem apkarinātus kara varoņus, 1990. gada 9. janvāra laikrakstā jau ir politiski represēto kluba "Sigulda" dalībnieki 11. un 18. novembra atceres vakarā ar sarkanbaltsarkano karogu rokās.
Tāpat redzam plašu reportāžu par Baltijas ceļu un satraucošas ziņas no miliču ieņemtā Preses nama. Interesanti, ka vienā avīzē var lasīt gan par Zemessardzes izveidi, gan to, ka desantnieki ieņēmuši speciālo sakaru centru Siguldā.
Jā, laikraksta redaktori un žurnālisti ir turējuši roku uz pulsa un visos laikos rakstījuši par to, kas satraucis vai priecējis pašus.
Arī mēs avīzi veidojam tā, lai pēc gadiem 50, 70 un 100 cilvēki, tāpat kā mēs tagad no "Darba Balss" un "Rīgas Apriņķa Avīzes", uzzinātu par tām vēstures liecībām, kas nekur citur nav un nebūs izlasāmas.
Jo tikai "Rīgas Apriņķa Avīzē" var uzzināt par Pierīgas novadu labākajiem skolotājiem, jaunajiem un veiksmīgajiem uzņēmējiem, mērķtiecīgākajiem sportistiem, sporta komandu panākumiem un neveiksmēm vietēja un valsts mēroga sacensībās, kultūras norisēm, novadu attīstību un deputātu cīņām par varu. Tikai pie mums var izlasīt vietējā mēroga ziņas, kurām neatliek vietas "lielajās" avīzēs. Mēs esam gandarīti, ja ar mūsu palīdzību kāds sasāpējis jautājums Pierīgas pašvaldībās risinās ātrāk. Ja sadarbībā ar vietējām varām varam atrisināt kādu ieilgušu problēmu, ja varam vienkārši dot padomu tiem, kuri meklē atbildes vispirms pie mums, nevis oficiālajās iestādēs.
Lai gan "Rīgas Apriņķa Avīzē" strādāju tikai nedaudz vairāk par pusotru gadu, joprojām prātoju, kā avīzes saturu radīt unikālu un atšķirīgu no citiem medijiem, lai tas būtu aktuāls visos Pierīgas novados. Lai vai kādas idejas ienāk prātā, vienmēr atgriežos pie savas pārliecības, ka pozitīvas un objektīvas ziņas ir vērtīgākas par skandāliem. Tāpēc neesam populāri ar kašķu atreferēšanu, bet cenšamies parādīt iedvesmojošus cilvēkstāstus, atgādināt, ka nav jādodas svešumā meklēt laimi, jo ir neskaitāmi daudz iespēju veiksmīgi attīstīt savu biznesu un mājražošanu tepat Pierīgā. Mēs reitingu dēļ neraujamies aprakstīt notikušās traģēdijas un negācijas.
Kamēr rakstīju šīs rindas, man piezvanīja mūsu ilggadējais lasītājs Mārtiņš Upītis un sarunas noslēgumā teica: nevajag rakstīt par tām avārijām un katastrofām! Vai tad jau tāpat nepietiek stresa?
Tāpēc mans mērķis ir atrast un parādīt Pierīgas "pērles". Mana cerība – ka avīzes saturs atstās pēdas un veidos mūsu valsts vēstures grāmatu un arhīvu saturu.
Piektdienas jubilejas izdevumā sniedzam mazu ieskatu, kā tapa avīze pagājušajā gadsimtā un ko par to saka mūsu lasītāji.
Paldies gan ilggadējiem, gan jaunajiem lasītājiem par mūsu darba novērtējumu!
Paldies visiem bijušajiem un esošajiem avīzes darbiniekiem par stabilas un nepieciešamas vērtības radīšanu!
P.S. Par sevi un jubileju atgādināsim sestdien, 30. maijā, kad Siguldas novada svētku laikā piedalīsimies aktivitātē "Mazais aplis", kurā aicināsim kopīgi veidot svētku avīzi un izlozēsim vairākus avīzes abonementus. Tāpēc, siguldieši un pierīdzinieki, tiekamies sestdien Siguldā, Stacijas laukumā!
Kad pirms gada runājām par to, ka pavisam drīz "Rīgas Apriņķa Avīzei" apritēs 70 gadi, šķita, ka tas vēl tik tālu un gads ir vesela mūžība, ka vēl ir tik daudz laika, lai apdomātu, kā sagaidīsim un atzīmēsim šo nozīmīgo jubileju.