Par līderi atzīta Šveice, kurai ar nelielu atstarpi seko Islande, Dānija, Norvēģija un Kanāda. Turpat netālu sarakstā atrodas arī Somija, Nīderlande, Zviedrija, Jaunzēlande un Austrālija. Latviju eksperti ierindojuši saraksta 89. pozīcijā kaut kur starp Rumāniju un Albāniju. Ievērojami atpaliekam arī no Igaunijas un Lietuvas, kuras ieņem attiecīgi 73. un 56. vietu. Sarakstā iekļautas pavisam 158 valstis, un daudzās no tām plosās karš.
Veidojot sarakstu, eksperti ņēmuši vērā iekšzemes kopproduktu uz vienu iedzīvotāju, paredzamo veselīgas dzīves ilgumu, pastāvošo sociālā atbalsta sistēmu un korupcijas līmeņa uztveri. Tiek uzsvērts, ka valstīs, kas atrodas šā saraksta augšpusē, pastāv gan labklājība, gan spēcīga sociālā atbalsta sistēma, ko papildina relatīvi godīga un atbildīga pārvalde.
To, kas īsti ir laime, nav nemaz tik viegli pateikt. Filozofi un teologi par laimi dažkārt sauc veiksmīgas un labas dzīves dzīvošanu. Pavisam muļķīgi to būtu mērīt naudā. Nekas labs tur nesanāks, jo, kā liecina oficiālā statistika, pietiekami lielu naudu – aptuveni 3000 eiro mēnesī – mūsu valstī pelna tikai divi procenti valsts iedzīvotāju. Pārējie dzīvo pieticīgāk.
Neiedziļinoties algu tabulās, apmierināsimies ar secinājumu, ka Latvijā labāk apmaksātajiem darbiniekiem ienākumi ir sešas reizes lielāki nekā vidusmēra atalgojums skolotājiem, ierēdņiem, šoferiem, pavāriem un tamlīdzīgi. Acīm redzams, ka sociālā nevienlīdzība, kas pie mums ir tikpat izteikta kā, piemēram, Bulgārijā, arī nav valstiskas laimes avots. Turklāt, ja kādu laiku politiķi sacīja, ka pūles, lai pārvarētu nevienlīdzību iedzīvotāju starpā, traucē attīstībai, tagad Nobela prēmijas cienīgi prāti ir paziņojuši, ka viss ir tieši otrādi – nevienlīdzība traucē attīstībai.
Ko tad īsti darīt, lai pēc vairākiem gadiem, kad ANO eksperti atkal veidos jaunu visas pasaules valstu laimes tabulu, Latvija būtu kaut mazliet augstākā vietā? Laimes formulu jau neviens mums priekšā nenoliks. Tāpēc varbūt vienkārši iemācīties smaidīt, priecāties par darbiem, kas ir labi izdevušies, un lieku reizi pateikt "paldies".
Starp citu – reiz Ādažos aptaujājām vietējos iedzīvotājus, vaicājot, ko viņi saka par to, ka šeit kādu laiku ikdienā varēs sastapt amerikāņu karavīrus. Visi kā viens sacīja: mums viņi patīk, jo vienmēr smaida un sveicinās. Mūsējie tā nedara. Varbūt arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc amerikāņi šķiet laimīgāki par mums.
arhīvs
Ir pavasaris, un nu būtu tā reize, kad cilvēki varētu sākt biežāk smaidīt. Jo vairāk tāpēc, ka nesen atklātībā nācis ANO ekspertu pētījums par to, kura ir pati laimīgākā valsts pasaulē. Protams, Latvija tā nav.