Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Vairāk nekā simt uzņēmēju auditorijai viņš stāstīja par reklāmas tendencēm Latvijā. Attiecībā uz reklāmas specifiku viņam bija daudz atziņu, bet vienu viņš uzsvēra īpaši – mēs, Latvijā, ar tik ierobežotu reklāmbudžetu nevaram cerēt uz Keitas Mosas un Leonardo di Kaprio dalību reklāmklipos, tāpēc mums jāiztiek ar savu radošumu, un tieši tāpēc mēs reizēm spējam radīt tādus šedevrus, ko pamana arī Eiropā.

Respektīvi, viņš lika saprast, ka ir pat izdevīgi būt "mazajiem", kas necenšas konkurēt ar lielajām reklāmas aģentūrām un līdz ar to ir brīvi savās izpausmēs un radošumā. Vienvārdsakot, šo priekšrocību vajag izmantot, neskriet līdzi un neatdarināt citus. Būt drosmīgiem un radīt ko ģeniālu.

Domu viņš pastiprināja ar jautājumu: "Kas ir labāk – tikt atlaistam no darba jau pirmajā mēnesī par uzdrošināšanos vai pēc deviņiem mēnešiem par baidīšanos nebūt tik labam kā citi un nekā ģeniāla neradīšanu?" Šī atziņa man noderēs jebkurā dzīves jautājumā, arī plānojot avīzes saturu.

Vēl no Stendzenieka atziņām vērts pieminēt viņa radikālo apgalvojumu, ka par to, kas šobrīd notiek sociālajos tīklos, kāds reiz sēdēs cietumā. Raksturojot situāciju, viņš to salīdzināja ar laiku pirms 500 gadiem, kad tikko bija uzradušās grāmatu iespiešanas mašīnas un cilvēki pēkšņi sāka drukāt visu, kas vien ienāca prātā, pat ganāmpulka govju sarakstus. Jo tehniskās iespējas taču to ļāva! Tikai pēc 100 gadiem iespiestuves sāka šķirot govju vārdu sarakstus no Dostojevska.

Tieši tas pats tagad notiek sociālo mediju vidē – cilvēki publicē visu, kas uz sirds, bet uzņēmumi uzskata, ka klientam būtu interesanti "onlainā" vērot automašīnas ātrumkārbas ražošanas procesu. Ar to viņš vēlējās uzsvērt – ja nav ko teikt, tad labāk paklusēt.

Otrajā pasākumā, kura tēma bija saistīta ar globālo, tostarp mediju, digitalizāciju, tika diskutēts, vai drukātajiem medijiem ir nākotne un kad tad tie beidzot izmirs, jo cilvēki aizvien vairāk informācijas iegūst internetā. Šim apgalvojumam sekoja vairāki pamatoti argumenti, ka avīzes un žurnāli dzīvos "ilgi un laimīgi", jo cilvēkam vajag emocionālo saiti ar tēliem un notikumiem, tāpēc viņam ir svarīgi turēt rokās papīru, ko lasa. Tas un mūsu lasītāju atsauksmes mani mazliet nomierināja. Atzīšos, es arī labprātāk lasu avīzes un žurnālus, nekā ar "peli" virpinu portālu saturu.

Trešais notikums, kas palicis atmiņā, ir tepat, mūsu slavenajā kūrortpilsētā Jūrmalā, piedzīvotais kultūršoks. Braucot cauri Ķemeriem pa Tukuma ielu, uz brīdi šķita, ka vēroju dokumentālo filmu par kādu kara skartu pilsētu.

Nepārspīlējot teikšu, ka no desmit mājām septiņas izskatās tā, it kā tām pāri būtu gājis orkāns vai karadarbība. To ir vērts redzēt! Kaut vai tāpēc, ka Jūrmalas pašvaldība sola šo savu pagātnes lepnumu atkal celt gaismā un, ieguldot vairākus miljonus, attīstīt infrastruktūru tā, lai uzņēmēji labprāt vēlētos tur veidot savu biznesu un cilvēki izvēlētos to par savu dzīvesvietu.