Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

To skaitā arī tāpēc, ka LTV jau ir 7. kanāls, kurš mērķi – veicināt sabiedrības integrāciju – sasniedzis nav.

Jauna LTV kanāla krievu valodā un papildfinansējuma LTV 7. kanāla jautājumā vēlos minēt vairākus argumentus, kāpēc šīs ieceres nav atbalstāmas.

1. Atgūstot valstisko neatkarību, viens no valsts pamatuzdevumiem bija atjaunot Latvijas valsti ar latviešu valodu kā valsts valodu de facto. Salīdzinājumā ar 1989. gadu, kad latviešu valodu prata ap 19% cittautiešu, patlaban liela daļa – aptuveni 95% Latvijas mazākumtautību cilvēku – prot valsts valodu samērā labā līmenī (salīdzinājumam – 2009. gadā cittautiešu valodas pratēju procents bija ap 93% ).

2. Lai arī vairums Latvijas mazākumtautību pārstāvju saprot valsts valodas rakstu un/vai mutvārdu formu, (sliktāk protot runāt un rakstīt latviski), tomēr vēl arvien ir apjomīga krievu valodas pašpietiekamība gan mediju telpā, gan privātajā uzņēmējdarbībā un saziņā starp dažādu mazākumtautību cilvēkiem. Par krievu valodas pašpietiekamību spilgti liecina arī situācija pašvaldībās un pat dažās valsts augstskolās, kur docētāji atvainojas visiem nekrievu tautību studentiem un lekciju vada krieviski.

Var vērot, ka, piemēram, valsts iestāde 2015. gadā sludinājumā par kultūras raidījumu redakcijas darbinieka amatu vakanci potenciālajam amata kandidātam pieprasa latviešu un krievu prasmes, no kurām pēdējās g.k. latviešu jaunieši un visu vecumu ārzemju latvieši, kas atgriežas Latvijā, apguvuši nav.

Redzams, ka krievu valodas lietojums saziņā starp latviešiem un mazākumtautību cilvēkiem pašlaik – neatkarīgas valsts 25. gadā – ir kā zāģis latviešu valodas attīstībai un ieguldītajiem līdzekļiem valsts valodas apguvē un funkcionēšanā. Kopš 20. gadsimta 90. gadu vidus sabiedrības integrācijai, latviešu valodas apguvei un popularizēšanai izlietoti desmitiem miljonu eiro no ANO, Latvijas, ES u. c. līdzekļiem. Joprojām Latvijas valsts un ES fondu finansējums ir veltīts latviešu valodas atbalstam un bilingvālajai izglītībai.

Bilingvālā izglītība t. s. krievvalodīgajās skolās pirms gadiem 20 bija kā pretimnākšanas solis mazākumtautību cilvēkiem, toties patlaban – jau Ukrainas notikumu kontekstā – šis pretimnākšanas solis kļūst par bumbu ar laika degli (ieskatam par situāciju t.s. krievvalodīgajās skolās, piemēram: http://m.lvportals.lv/visi/likumi-prakse?id=266495 un http://www.laikraksts.com/raksti/raksts.php?KursRaksts=2751 ).

Tā kā sabiedrība zināmā mērā ir polarizējusies, bilingvālā izglītība Latvijas krievvalodīgajās skolās neveicina Latvijas iedzīvotāju saliedētību, bet tieši otrādi - cittautiešu bērnus un jauniešus ierobežo krievu valodas vidē, un - tieši tajā viņu dzīves vecumposmā, kad indivīds valodu apgūst visvieglāk. Līdzīgi kā bilingvālā izglītība t. s. krievvalodīgajās skolās, arī TV krievu valodā rosina cittautiešus norobežoties no valsts valodas (kuru prot ap 95% Latvijas cittautiešu) vides. Šāda TV kanāla krievu valodā izveides iecere Latvijā ir praktiska palīdzība V. Putinam, šķeļot sabiedrību un mazinot intregrācijā sasniegto.

3. Pasaules attīstītajās demokrātijas valstīs uzskata, ka valsts valodas zināšanas ir nepieciešamas gan demokrātijas nostiprināšanai, gan integrētai sabiedrībai. Ikviena valsts rūpējas par to, lai valsts valodu jebkurš iedzīvotājs apgūst no mazotnes un publiskajā sfērā to lieto regulāri, tādējādi trenējot un attīstot visas prasmes valsts valodā un izvairoties no mazākumtautību pašdiskriminācijas, kad cilvēks tā arī neiemācās savas mītnes zemes valsts valodu. Plašsaziņas līdzekļu izmantojums jebkurā valstī uzlūkots par ekonomisku un pieejamu metodi otras valodas apguvē un uzturēšanā. Paliek jautājums: kādu valodu apgūs tie, kuri skatīsies TV krievu valodā? Un, vai tas sekmēs integrētas sabiedrības izveidi, ja daļai tautas trūks izteiksmes veiklības valsts valodā?

Pirms pieciem gadiem kādā rakstā par TV lomu integrācijā jautāju: "Vai nodrošināt stabilu vienkopienas valsti ir Sīzifa darbs valsts mērogā?" http://news.lv/Latvijas_Avize/2010/08/03/stiprinat-sasniegto-raidot-latviski ). Dīvaini, ka laikā, kad kaimiņos – Ukrainā – notiek karš, pie šādiem jautājumiem jāatgriežas. Iespējams, ka tas ir tāpēc, ka kāds Latvijas Televīzijā, NEPLP u. c. ir aizmirsis, ka pirms Krievijas realizētās okupācijas Ukrainā vispirms – 2012. gadā – tika pamatīgi mainīta Ukrainas valodas politika (virzienā uz rusifikāciju), kuras neatņemama daļa ir mediji un tajos lietotā valoda.