Tā kā noteikto skaitu uzreiz neizdevās saņemt ciet un sadzīt lopu vagonos, 28 ešeloni stacijās stāvēja vēl vairākas dienas, līdz izvešanai noteiktais cilvēku skaits bija savākts. Pēc tam varas pārstāvji secināja, ka Rīgas apriņķī darbspējīgo vīriešu skaits samazinājies par 30 procentiem.
Notikušo pieminot, šobrīd vai katrā apdzīvotā vietā ir piemiņas akmens staļinisko represiju upuriem, valstī ir represēto biedrības un politiski represētajiem tiek piešķirtas nodokļu atlaides. Tā ir ikdiena.
Taču cik šīs vēsturiskās, akmenī iecirstās atmiņas daļa, kas saistās ar deportāciju pieminēšanu, ir svarīgas mums pašiem? Tiem, kuri bijuši izsūtījumā, noteikti. Kaut vai tāpēc, ka uz jautājumu, kāpēc kāds ar šauteni rokās var ienākt tavā mājā un pavēlēt taisīties ceļā, tā vienkārši atbildēt nav iespējams vēl joprojām.
Arī politiķiem tā ir laba iespēja par sevi atgādināt – televīzijas kameru priekšā, aizstaigājot līdz Brīvības piemineklim... Turklāt par 25. martu nav jādiskutē – iet pie pieminekļa vai braukt uz kapiem, kā tas ir gadījumā ar 16. martu.
Ja par atmiņām, tad, piemēram, nupat, 22. martā, Latvijas Televīzija rādīja lietuviešu filmu "Ekskursante" par izsūtītu meitenīti, kura bēg no izsūtījuma Sibīrijā. Izskatās, ka lietuvieši ir izdarījuši to, ko latvieši, runājot par staļinisko represiju laiku, vēl tikai grasās paveikt līdz galam.
Ar to domāju filmu "Melānijas hronika", kuru jau gadiem, kaujoties ar naudas trūkumu, filmē režisors Viesturs Kairišs. Bet tā mums arī vēl nav izdevies sagaidīt mākslinieciskā vispārinājumā paceltu deportāciju ritenī ierautu cilvēka likteņa atainojumu. Turklāt Rīgā runā, ka diezin vai arī šogad filmu izdošoties dabūt līdz ekrāniem.
Tā vietā dzirdam spriedelēšanu par to, kas tad īsti ir cilvēku atmiņas, tajā skaitā par deportācijām, pat tad ja tās ir pārvērstas dokumentālā filmā. Ir viedoklis, ka tā nav nedz vēsture, nedz māksla. Turklāt vēsturniekiem patīk uzsvērt, ka atsevišķa cilvēka skatījums var tikai iezīmēt kādu sīku detaļu, bet īsta skaidrība par pagātnes notikumiem ir tikai profesionāļiem, nevis katram, kurš bijis izsūtījumā.
Protams, var sacīt, ka tam, kurš neko nezina par savu pagātni, nav nākotnes, bet vai šī patiesība vienmēr ir spēkā? Varbūt mums nemaz tā īsti negribas daudz zināt par dzīves tumšajām pusēm, aukstumu, badu, bailēm, nodevību? Labi ir tā, kā ir. Tāpēc labāk ir dziļdomīgi paklusēt un paskatīties kaut vai britu seriālu "Midsomeras slepkavības".
Komunistiskā genocīda upuru piemiņas pasākumi Pierīgā
Einārs Binders
Klāt atkal 25. marts – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. Pirms 66 gadiem, salādēti 32 ešelonos, no Latvijas tika izvesti 42 tūkstoši cilvēku. Viena daļa – 29 tūkstoši – tika kvalificēti kā "kulaki", otra daļa – 13 tūkstoši – kā nacionālisti.