Kā jau krievu kino pienākas, neizpaliek bez krimināla elementa, "dienesta biedriem" un kompromātiem, daudz alkohola un nedaudz šaudīšanās. Laikam esmu atēdies šo žanru.
Tomēr šī filma manu interesi piesaistīja ar to, kā tajā attēlota baznīca un tās kalpi. Jā, arī šeit neizpaliek klišejiski štrihi – labais un viedais vietējais nabaga garīdznieks un bagātais baznīcas činavnieks. Vēl īpašāku šo filmu padara paralēles ar Vecās Derības Ījaba grāmatu (pats nosaukums – leviatāns – ņemts no šīs grāmatas 40. nodaļas).
Ko tad cilvēki man apkārt šinī filmā saskata.
Man ir bijusi saruna tikai ar pāris skatītājiem, tas ir maksimāli tālu no objektīva izvērtējuma. Tomēr, balstoties redzētajā filmā un cienot šo par mani kulturālāka skatījuma cilvēku viedokli, pieļauju, ka tas varētu būt skaidrākais vēstījums, ko skatītājs sagremo. Runa ir par baznīcas un varas attiecībām.
Nav jau arī nemaz tik grūti nonākt pie secinājuma, ka attēlota tipiska krievu politikā iejaukta baznīca, kura liekulīgi glauda pa spalvai varai un par to barojas tās dāsni piepildītajā silē. Iespējams, to vēlējās pateikt režisors.
Bet vai tiešām viss ir tik viegli un vienkārši?
Sliktais ierēdnis tik tiešām lepni mielojas ar baznīcas varas pārstāvi un saņem no viņa padomu, ka nav valsts varas, kā vien no Dieva (sal. Rm 13:1). Turklāt, ja vara vēl pastāv, un te varai netiek uzlikti nekāda atbildība Dieva priekšā, tad tā ir saskaņā ar Dieva gribu.
Pieļauju, ka skatītājam gribas tā tik vien pamācīt šādu Dieva Vārda kalpu, ka tieši viņa priekšā ir īstais ienaidnieks, īstais noziedznieks, kurš jāatmasko un jāsoda. Gan jau ir vēl kādi padomi, ko katrs, kurš jūt līdzi stāsta galvenajam varonim, gribētu pateikt gan abiem pie lepnā galda sēdošajiem, gan arī citiem filmas varoņiem. Man filma piedāvā pārāk maz informācijas, lai kaut kā nosodītu vai uzteiktu konkrētos garīdzniekus.
"Leviatāns" attaino traģiskus alkatības, iekāres, varas kāres, nenovīdības un citu ļaunu īpašību izraisītus notikumus vairāku cilvēku dzīvē. Varbūt tieši tādā veidā, kādā filma jau ir radīta, tā mums kaut kādā ziņā dod vēl labāku ieskatu par kādu svarīgu aspektu, nekā tik daudziem vēlamais taisnības triumfs un "happy end". Un tādai filmas izpratnei, manuprāt, izšķirošs ir tieši Ījaba stāsts.
Galu galā, vai būtu nejauši, ka labais vietējais garīdznieks uz filmas galvenā varoņa jautājumu: "Kur tad ir tavs žēlsirdības Dievs!?" atbild: "Mans ir ar mani, bet kur ir tavējais?", un pēc šīs atbildes pievēršas Ījaba stāstam? Varbūt tā nav nejaušība, ka garīdznieks tā vietā, lai sāktu runāt par mīlestību, kas diemžēl mūsdienās bieži ir tik nelāgi nolietots termins un nereti vairs nespēj uzrunāt, pievēršas kaut kam daudz dziļākam – cilvēka un Dieva attiecību problemātikai? Turklāt ar cilvēka tikšanos ar Dievu nevis cilvēka dzīves laimes pilnajā laikā, bet gan vistraģiskākajā brīdī – kad cilvēkam ir atņemts viss, kad cilvēka dzīvība nav pat "plika graša vērta".
Protams, mūsdienu kultūrā šāds vieds nabadzīgs garīdznieks jau ar savu nabadzību un perifērijas dzīves veidu vien šķiet varonis. Bet vai pamanām to, ka viņš (un arī filmas veidotāji) nedod atbildi, kuras viņam nav, jo Dievs vienmēr nedod cilvēkam atbildes. Viņš nekad nav solījis cilvēkam visas atbildes, bet ir devis kādu atbildi, kas ir ikvienu jautājumu vislabāk atbildoša.
Šādu situāciju mēs sastopam stāstā par labo un ticīgo Ījabu, kurš šķietami tiek pakļauts Dieva un velna spēlei. Diez vai cilvēka loģika spēj atbildēt uz jautājumiem, kurus uzdod Ījaba grāmata. It īpaši tāpēc, ka uzmanīgs lasītājs vairāk pareizus (viedus!) vārdus atradīs Ījaba draugu sacītajā, nevis paša Ījaba spriedumos. Tomēr beigās taisnība ir tieši Ījabam, nevis viņa situāciju pareizi analizējošajiem draugiem. Man nav atbildes, kāpēc; man ir tikai minējums – te ir kāda ārkārtīgi nozīmīga saikne starp mūsu dievbērnību un grēkatziņu Dieva priekšā.
Manuprāt, šādu paradoksu visprecīzāk savulaik ir aprakstījis Mārtiņš Luters, kurš norādījis, ka Dievs, pirmkārt, ir cilvēkiem atklājies Kristū. Tajā atklāsmē viss ir skaidrs – Dievs cilvēkam ir žēlīgs. Tomēr Dievs Sevi arī atstājis apslēptu, visdrīzāk tāpēc, ka grēcinieki aiziet bojā Dieva patiesajā un neapsegtajā klātbūtnē. Tāpēc vienīgā atbilde uz apslēpto Dievu var būt tikai Kristū atklātais Dievs. Lai arī mums šīs lietas vienmēr var nelikties saistītas, Dievam tās ir pat ļoti ciešā saskarē. Tāpēc arī tad, kad mēs ciešam, it īpaši, ja tas notiek šķietami nevainīgu iemeslu dēļ, ir tikai viena pareiza izeja – tverties pie Dieva, kas nācis pie mums, par mums krustā sists un augšāmcēlies, pie Kristus.
Nezinu, vai manas pārdomas kaut nedaudz saskan ar citu vērojumiem, jo mākslā par tik, cik saprotu es, nav pareizas un nepareizas atbildes, ir tikai atšķirīgas izpratnes. Tomēr mani pārsteidza tas, ka bez paskaidrojumiem, netaisni atņemtās mājas vietā filma rāda jaunuzceltu baznīca. Vai tā ir varas korumpētas baznīcas zīme, vai arī liecība, ka Dievs visu vērš par labu?
Neticīgāks cilvēks norādīs uz drausmīgajiem piedzīvojumiem un salauztajiem likteņiem. Bet varbūt tieši to ir svarīgi mācīties, ka Dieva Valstība nāk, nevis pateicoties cilvēku (īpaši baznīcas darbinieku) labajiem darbiem, bet par spīti kristiešu grēkam un neizdarībai? Tomēr tie ir tikai jautājumi...
Protams žēl, ka pretēji Ījabam, kurš ar savu leviatānu cīnījās, bet beigās palika Dieva pusē, šīs filmas varonis noraidīja Dievu un palika viens pats. Cilvēcīgi žēl, bet tā ir tikai filma, no kuras var kaut ko gūt, vai arī to var atmest kā netīkamu un nevajadzīgu.