Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Jā, es domāju Stradiņa slimnīcas jaunceltni, kur nule faktiski apstādināta celtniecība, kur sastiķētas konstrukcijas, bet ūdensvadam un kanalizācijai nav pat projekta un nav zināms, kā šos kolektorus izbūvēt zem Jūrmalas dzelzceļa. Tā ir tā pati jaunceltne, kurai nauda ņemta no ERAF līdzekļiem un valsts galvotiem kredītiem (ko nule būs jāsāk atdot), bet nauda daļēji iztērēta dažādiem iepirkumiem un atstāta kredītbankā.

Patiesībā tas ir reāls scenārijs. Mani draugi finansisti domā, ka šis scenārijs ir otrs iespējamākais aiz scenārija, ka mūžu mūžos Stradiņa slimnīcas teritoriju daiļos nepabeigtu ēku silueti, gluži kā Gaiļezeru daiļo blakusesošais nepabeigtais Dzemdību nams.

Šajā brīdī es visiem lasītājiem lūdzu pārdomāt – vai jūs vēlaties, lai mūsu valstī būtu Stradiņa slimnīca kā ilggadējs Latvijas medicīnas lepnums un gods? Paradigmas, ko esmu uzrakstījis, nozīmē – mums visiem vajag Latvijas medicīnas flagmani – Stradiņa slimnīcu ar jaunu korpusu, to vajag Latvijas tautai, par spīti politiķu ilggadējiem pūliņiem šo projektu sagraut.

Politiķus un finansistus es vēlētos aizvest uz Liepājas vai Ventspils slimnīcām, kurām telpas, iekārtojums, loģistika, attieksme pret pacientu atbilst 21. gadsimta izpratnei. Jautājums – celt vai necelt Stradiņa slimnīcu – ir jautājums par to, vai rīdzinieki ir pelnījuši ārstēties 20. gadsimta piecdesmito gadu izjūtās un iespējās. Protams, Stradiņa slimnīca nozīmē izcilu ārstu un māsu kolektīvu, labu aparatūru un visai labu tehnoloģiju, bet tai pašā laikā – sākot no uzņemšanas nodaļas – neadekvātu attieksmi pret pacientu.

Stradiņa slimnīcai vajag jaunu uzņemšanas – neatliekamās palīdzības nodaļu. Neviens Latvijas pacients nav pelnījis nonākt pašreizējā Stradiņa slimnīcas uzņemšanā

Pie katastrofālā finanšu un organizatoriskā stāvokļa Stradiņa slimnīcu noveda 2009. gada veselības ministre Baiba Rozentāle, kura savu personisko ambīciju dēļ iznīcināja Rīgas 1. slimnīcu, kas divsimt gadu bija darbojusies kā neatliekamās palīdzības slimnīca. Vienkārši un racionāli lielajā, ērtajā un funkcionālajā 1. slimnīcas uzņemšanas nodaļā tika aprūpēti slimnieki, kas tika atvesti ar ātro palīdzību vai vērsās pēc palīdzības paši.

Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca allaž strādājusi kā sekundārās un terciārās palīdzības slimnīca, kas uzņēma un ārstēja slimniekus, kuru ārstēšanai resursu nepietika citās Latvijas medicīnas iestādēs. Stradiņa slimnīca bija radīta un tās infrastruktūra veidota, lai šeit veiktu nieru transplantāciju, plaušu operācijas, sirds operācijas, ārstētu reimatismu, astmu, glaukomu, vēzi. Stradiņa slimnīca gadiem bija risinājusi diferenciāldiagnostiskas problēmas, nevis aprūpējusi ambulatoriskus pacientus vai, vēl vairāk, sociālus pacientus.

Bet tagad nedaudz par slimnieku uzņemšanu. Padomju medicīnas sistēmā sakņojies viedoklis, ka slimnīcā ir uzņemšanas nodaļa, kurā slimniekus apskata, pieraksta viņu datus slimības vēstures priekšlapā un sanitāra pavadībā nosūta uz vienu vai otru slimnīcas nodaļu. Tur tad nu ārsts slimnieku skata tajā pašā dienā, nākamajā rītā vai nākamajā pirmdienā, nozīmē analīzes, rentgena izmeklēšanu, konsultantus. Pēc tam nozīmē ārstēšanu – ar zālēm, ar svecēm vai ar nazi, un pēc kāda laika slimnieks izārstēts dodas mājup, līdzi nesdams pateicības izjūtu un gandarījumu.

Modernā medicīnā mūsdienās slimniekus lielākoties uzņem neatliekamās palīdzības (vai neatliekamās diagnostikas) nodaļās, kur slimnieks uzturas vairākas stundas, kur tiek ātri izmeklēts, kur saņem pirmo palīdzību, kur nereti tiek veikta ļoti intensīva ārstēšana (piemēram, toksikoloģiska). No šīs nodaļas jau izmeklēts un apārstēts slimnieks dodas vai nu uz specializētu nodaļu, vai mājup (tālākai ārstēšanai pie ģimenes ārsta).

Tiklīdz slimnīca kļūst par neatliekamās palīdzības slimnīcu, tai mūsdienās ir nepieciešama reāla, plaša neatliekamās palīdzības nodaļa ar laboratoriju, vizuālo diagnostiku, endoskopiju, klīnisko un funkcionālo diagnostiku, kas ļauj izvērtēt slimnieka stāvokli un izlemt tālāko taktiku. Nu nav nepieciešams katru reizi stacionēt neiroķirurģijas nodaļā mums plaši aprakstīto slimnieku V., kurš pērn alkohola reibumā un ar galvas sasitumu Rīgas slimnīcās kopumā nonāca 92 reizes.

Stradiņa slimnīcā ir šaura uzņemšanas nodaļa, nevis plaša funkcionāla neatliekamās palīdzības nodaļa kā Austrumu slimnīcā. Pašlaik slimnieki, kas nonāk Stradiņa KUS uzņemšanas nodaļā, tiek nosūtīti uz nodaļām (piemēram, slimnieks ar sirds slimību uz akūtās ķirurģijas nodaļu, bet slimnieks ar strutojošām vātīm – plaušu slimību nodaļu), kur atrodas ilgāku laiku, kamēr tiek pārvests uz profila nodaļu un no turienes izrakstīts. Slimnīcas ārsti pavada daudz laika, konsultējot sava profila slimniekus citu nodaļu gaiteņos. Loģistikas haosa dēļ neadekvāti daudz līdzekļu tiek tērēts dažādiem izmeklējumiem, bieži atkārtotiem vai pilnīgi nepamatotiem. Šādā veidā katrs slimnīcas pacients rada slimnīcai finansiālus zaudējumus un slimnīcai padziļina parādus.

Slimnīca visu laiku "aizrijas" ar akūtiem slimniekiem, kuru uzņemšanu fiziski nevar veikt uzņemšanas nodaļa. Stāsti par to, ka situāciju šaurajā uzņemšanas nodaļā atrisinās pašreizējā valde, pievienojot slimnīcu Rīgas Stradiņa universitātei, ir līdzvērtīgi Ļeņina sapņiem par komunismu.

Diemžēl vairs nav iespējams atjaunot Rīgas 1. slimnīcu kā neatliekamās palīdzības slimnīcu, nav vairs ne speciālistu, ne pieredzējušo uzņemšanas nodaļas ārstu palīgu un sanitāru, ne infrastruktūras. Nākamajos 20 gados Stradiņa slimnīcai nāksies uzņemt akūtos pacientus. Ja netiks uzbūvēts jaunais korpuss ar neatliekamās palīdzības nodaļu, Stradiņa slimnīca allaž radīs paniku katram pacientam, ko NMPD brigāde nolems vest uz Pilsoņu ielu.

Holandiešu paviljonu tipa slimnīcu arhitektūra ir 20. gadsimta sākuma, nevis 21. gadsimta sākuma izpratne par slimnīcas attīstību

Pirms 105 gadiem pabeigtā Reinholda Georga Šmēlinga projektētā Rīgas 2. slimnīca, tagadējā Stradiņa slimnīca, ir arhitektūras piemineklis. Slimnīcas celtniecība norisinājās laikā, kad antibiotiku vēl nebija, un galvenais ierocis cīņā pret infekciju bija aseptika un antiseptika. Nodaļas atradās iespējami tālu cita no citas, lai personāls, radinieki un slimnieki nepārnestu infekciju no viena korpusa uz otru. Šīs teorijas autors ir Rīgā dzimušais ārsts, Johana Volfganga fon Gētes draugs, vēlāk Krievijas armijas galvenais ārsts karā ar Napoleonu Justs Kristians fon Loders, kurš 19. gadsimtā strikti nodalīja dzemdību nodaļu no infekciju nodaļas.

Šodien paviljoni Stradiņa slimnīcā ar atsevišķām nodaļām ir arhaismi, kur operāciju zāles un intensīvās terapijas iespējas ir nodalītas no kopējās sistēmas, kur pacientu izmeklēšana nozīmē sanitāru, kas velk ratus pāri sniegotam pagalmam uz diagnostikas centru.

Jaunās Stradiņa slimnīcas korpuss vajadzīgs otolaringoloģijas, endokrinoloģijas, uroloģijas pacientiem, kurus vienkārši vecajās telpās vairs nevar ārstēt. Turklāt es nerunāju par vienkāršu šo grupu pacientu, bet par valsts nozīmīgāko centru, kurā ārstē pašus sarežģītākos ausu, kakla, deguna, iekšējās sekrēcijas dziedzeru, nieru slimību slimniekus.

Slimnīcas palātas ir eksportprece. Moderna slimnīca Latvijas valstij ir ieņēmumi, nevis izdevumi

Latvijas valsts un pašvaldības kopā ik gadu tērē vairākus desmitus miljonus eiro tūrisma attīstībai – drukā bukletus, uzņem videoklipus, ar dažādiem tēriņiem piedalās vai gatavojas piedalīties starptautiskās izstādēs, aizpilda lappusi laikrakstos ar milzu tirāžu un galu galā uztur Latvijas Institūtu. Panākumi šai reklāmai ir – katru nedēļas nogali Rīgā ierodas simtiem britu vai krievu tūristu, kas dodas uz Vecrīgu, lieto tur alu, gaļu un meitenes, papildina Latvijas valsts budžetu ar nomaksātām soda naudām par urinēšanu nepiemērotās vietās. Visi apmierināti.

Visienesīgākais tūrisma veids valstij ir medicīnas tūrisms. Pie plastiskajiem ķirurgiem Jāņa Ģīļa, Jāņa Zaržecka, Eduarda Jurševiča ārvalstu pilsones rindā pierakstās pusgadu uz priekšu. Nierakmeņus skalda "ARS", bariatriskās operācijas veic Liepājā, ortopēdiskās – Rīgā, Duntes ielā. Latvijā skandināvi labo zobus, angļi veic datortomogrāfijas un vācieši operējas. Un tomēr – tā ir tikai neliela daļa no medicīnas tūristiem, ko mēs varētu atvest uz Latviju.

Lai cik tas liktos dīvaini, Latvijas medicīnā konvertējamākā valūta ir Andrejs Ērglis. Jebkurš advancēts ārvalstnieks, kas nolēmis kādu būtisku medicīnisku manipulāciju veikt ārpus savas valsts, mēģina noskaidrot – kur publicējas vadošais speciālists, kādos kongresos uzstājas, kas ir viņa skolotāji un skolēni. Andrejs Ērglis publicējas pasaules nozīmīgākajos medicīnas žurnālos, ar priekšlasījumiem uzstājas 20 000 lielās Pasaules Kardiologu kongresa auditorijas priekšā, vada Ziemeļvalstu Kardiologu asociāciju un apmāca dažādu valstu ārstus. Tomēr invazīvo kardioloģiju nevar un nedrīkst veikt privātklīnikās – šīs ārstniecības metodes paredzētas lielai klīnikai. Pašlaik Stradiņa universitātes telpas nespēj nodrošināt iespējas Latvijas slimniekiem, kur nu vēl pacientiem no citām valstīm. Būsim atklāti – telpu (un arī neadekvātā vadības menedžmenta) dēļ Stradiņa slimnīca strādā ar 25% no tās jaudas, ko varētu.

Izklausās jau ciniski, bet piemērotas telpas pacienta ērtībām ir darbagalds, kas rada pievienoto vērtību.

Medicīna nozīmē zinātni, praksi un mākslu. Bez zinātnes un nākamās paaudzes mediķu apmācības medicīna nav iespējama

Pašlaik augstāko izglītību medicīnā var iegūt Rīgas Stradiņa universitātē un Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē. Abās augstskolās tiek veikta arī pēcdiploma apmācība, proti, rezidentūras un doktorantūras studijas, bet šo apmācību abas augstskolas veic uz P. Stradiņa KUS, Bērnu KUS un Rīgas Austrumu KUS bāzēm.

Vērtējot Latvijas medicīnas zinātnieku devumu, lielāko citējamību pasaulē guvuši tieši Stradiņa slimnīcā strādājošie Latvijas Universitātes profesori un docētāji: Andrejs Ērglis, Dainis Krieviņš, Valdis Pīrāgs, Uga Dumpis, Gustavs Latkovskis, Vilnis Dzērve, kā arī Rīgas Stradiņa universitātes zinātnes līderi Jānis Gardovskis, Pēteris Stradiņš, Aivars Pētersons un citi.

Pašlaik praktiski neiespējami ir sadalīt klīniskās bāzes starp Rīgas Stradiņa universitāti un Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāti. Abu augstskolu zinātniskās un pedagoģiskās kapacitātes kopumā veido reālu Latvijas medicīnas attīstību. Tuvākajā nākotnē nav iedomājams, ka Latvijas Universitāte atteiksies no savas Medicīnas fakultātes vai Rīgas Stradiņa universitāte labprātīgi iekļausies Latvijas Universitātē.

Drīzāk jau otrādi – jaunā Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes ēka tiek celta Torņakalnā – iespējami tuvu Stradiņa slimnīcai, bet RSU jaunais tehnoloģiju centrs ar ciklotronu un pozitronu emisijas tomogrāfu – otrpus Liepājas ielai. Gluži tāpat nav iedomājams scenārijs – Rīga bez Stradiņa slimnīcas vai Rīga 21. gadsimta vidū ar Stradiņa slimnīcu tās pašreizējā izskatā.

Nekavējoši nepieciešams jauns Ārstniecības likums vai vecajā Ārstniecības likumā jāiestrādā sadaļa par universitātes slimnīcām

Pateicoties veselības ministra Jura Bārzdiņa aktivitātēm 2011. gadā, medicīnas pakalpojuma cena Latvijā tika izlīdzināta, un pakalpojums vienādi vai ļoti līdzīgi maksā lauku slimnīcā un Stradiņa slimnīcā. Diemžēl liela daļa no sarežģītākiem slimniekiem, kam ārstēšana ir ilgāka un dārgāka, no visas Latvijas nonāk tieši universitātes slimnīcās. Tieši šeit mācās topošie ārsti un māsas, bet šī apmācība patiesībā slimnīcām nozīmē izdevumus. Realitātē gan Stradiņa KUS, gan Rīgas Austrumu KUS slīgst parādos, turklāt tieši par sarežģītajiem, no citām klīnikām pārvestajiem slimniekiem reālais mīnuss katru mēnesi ir aptuveni pus miljona.

Neesmu pārliecināts, ka jaunieviestā DRG (ar diagnozi saistītā) apmaksas sistēma kaut nedaudz uzlabos universitāšu klīniku finansiālo situāciju. DRG paredz vidēju ārstēšanas ilgumu, vidēju statistisku slimības gadījumu, bet universitātes slimnīcās nonāk pacienti smagās situācijās, kur jau sākotnēji ir skaidrs, ka ārstēšanai būs vajadzīgi lielāki ieguldījumi nekā parastā gadījumā. Tūlīt vai rudenī būs jāmaina apmaksas kārtība universitātes slimnīcām un reģionālajām slimnīcām, ieviešot papildu koeficientu.

Tik ilgi, kamēr valsts nebūs skaidri definējusi, ka pacients nenozīmē diagnozi kombinācijā ar naudas čupiņu, bet cilvēku, kas prasa individuālu izmeklēšanu un ārstniecību, kas jāuztver holistiski ar vairākām slimībām, kuras vienlaikus ārstējamas, medicīnai Latvijā tiks virzīts atlikuma princips.

Tālajā 2003. gadā Einara Repšes cietā vadībā, toreizējai veselības ministrei Ingrīdai Circenei mīlīgā piekrišanā mājot ar galvu, slimnīcas no valsts uzņēmumiem tika pārvērstas par komercsabiedrībām. Einars Repše bija pārliecināts baņķieris, kurš visu pasauli redzēja naudas zīmēs. Tagad universitātes slimnīcas ir komercsabiedrības, kurām vajag peļņu. Un valdes locekļiem vajag labu algu. Un visam jābūt ekonomiskam. Un pacienti ir tikai nejēdzīgi zaudējumi šajā procesā.

Kāpēc iekavējās Stradiņa slimnīcas celtniecība, kas šonedēļ var rezultēties ar celtniecības pārtraukšanu ar lieliem zaudējumiem valstij (jāatmaksā ERAF nepamatotie izdevumi)?

Pieņemts atbildēt, ka ministri mums tik ātri mainās, ka neko nevar paspēt sadarīt. Latvijā nav pieņemts skatīties atpakaļ, bet šoreiz skaidri jānorāda – iepriekšējos trīs gados, kad nauda bija izdalīta, slimnīca bija jāceļ, bet gandrīz nekas nenotika, ministre bija Ingrīda Circene. Stradiņa slimnīcas vadību viņa iecēla pēc sev zināmiem kritērijiem – sākumā glītu blondīni Rūtu Valteri, kas paniski baidījās no pacientiem, ārstiem, celtniecības. Paklausīgi gāja ministres svītā, nesa viņai ziedus, nepieņēma lēmumus, izcili skaitīja iztērētos tupferus un tualetes papīru, bet beigu beigās tika noņemta ar KNAB svētību.

Pēc tam Ingrīda Circene par slimnīcas vadītājiem virzīja cilvēkus no farmācijas biznesa, kas labi skaita naudu, bet nav ieinteresēti pacientu veselībā. Sagadīšanās pēc abi pašreizējie Stradiņa slimnīcas valdes locekļi Anda Čakša un Dins Šmits ir ilggadēji farmācijas biznesa pārstāvji, kas jau ilgstoši ir arī (saņem algu) Rīgas Stradiņa universitātes Konventa locekļi. Pašreizējā slimnīcas valde virza tikai vienu projektu – P. Stradiņa KUS apvienošanu ar Bērnu KUS, bet pēc tam – ar Rīgas Stradiņa universitāti.

Atkārtošos – abi kolēģi pēc augstskolas beigšanas panikā aizbēga no medicīnas un pacientiem pie zāļu tirdzniecības, tagad ir diplomēti, zinoši menedžeri, taču neticami tāli no medicīnas un vēlmes strādāt pacienta labā. Stradiņa slimnīcas ilggadējo menedžmentu mēs varētu saukt par RSU menedžmentu (rektors ir vadījis slimnīcas padomi un pēdējos divdesmit gados vienu no svarīgākajām nozarēm slimnīcā – ķirurģiju), un ir sajūta, ka šis menedžments varētu būt labāks. Kā iemācīt pašreizējai slimnīcas vadībai, ka medicīnā bez "pērc – pārdod" sistēmas ir arī citas menedžmenta formas, man nav zināms.

Vai ir iespējas Stradiņa slimnīcas jauno korpusu uzbūvēt, valsts naudu ietaupīt, Stradiņa slimnīcai atgriezt tās labo vārdu un atjaunot tās flagmaņa lomu?

Patiesībā izdarīt var visu. Vajag tikai gribēt. Vajag gribēt tautai, kas apzinās, ka Stradiņa slimnīca ir vispārnacionāla vērtība. Vajag zināt katram cilvēkam, žurnālistam, politiķim, kas apzinās, ka agri vai vēlu novecos un pie Andreja Ērgļa vai viņa skolniekiem Stradiņa slimnīcā nonāks. Vajag zināt celtniekiem, projektētājiem. Vajag zināt visiem ministriem, jo šoreiz ar viena Gunta Belēviča spēkiem var nepietikt. Bet Guntim Belēvičam nāksies uz saviem stiprajiem pleciem uzkraut vēl vienu smagumu.

Bet varbūt Stradiņa slimnīcas sāga ir apzināti radīta, lai ministru vājinātu vai pat noņemtu?

* Lietoju šādu apzīmējumu slimnīcai apzināti, domādams gan Paulu Stradiņu, gan viņa mazdēlus Andreju Ērgli un Pēteri Stradiņu kā slimnīcas reālos līderus (autora piebilde)