Dažkārt lasītājus rakstītais ir tā saviļņojis, ka viņi ņem un zvana uz redakciju, vai sūta vēstuli, kas mūsdienās gan tik bieži negadās. Tas pats notiek arī interneta vidē, tikai vēstules vai zvana vietā ir komentārs. Turklāt, rakstot komentāru, rodas naiva ilūzija, ka var teikt visu, kas tobrīd uz sirds, un neviens nezinās, kurš to teicis.
Tieši to, kas cilvēkiem liek rakstīt komentārus, nupat izpētījuši Rīgas Stradiņa universitātes pētnieki, jo skaidri redzams, ka daļa komentāru, tēlaini izsakoties, tiek rakstīti ar "žulti un asinīm". Pētnieki tos nosaukuši par agresīvajiem komentāriem. Piemēram, pērn Latvijas lielāko portālu – "Tvnet.lv" un "Delfi.lv" – lietotājus visbiežāk saniknojušas ziņas par starptautiskajiem notikumiem un tēmas, kas skar nacionālo politiku. Mazāk uztraukumu raisījušas kriminālziņas un sociālie jautājumi. Visbiežāk pieminētie lietvārdi ir bijuši "valsts" un "Latvija".
Skaidrs, ka "Rīgas Apriņķa Avīze" un portāls "Apriņķis.lv" komentāru skaita ziņā nevar sacensties ar lielajiem portāliem kaut vai tāpēc vien, ka mūs vairāk interesē tas, kas notiek Pierīgā, tādēļ pārsvarā runa ir par pašvaldību politiku, kas reizēm tomēr liek izdomāties par sociālo taisnīgumu, par novada budžeta sadali un tamlīdzīgām lietām. Un tad redzams, ka vismaz daļa pierīdzinieku ne pavisam neguļ, sacīsim, lāča miegā.
Atliek publicēt ziņu, kurā tiek pieminēts, piemēram, Krimuldas novada domes priekšsēdētājs, lai sāktos komentāru plūsma. Tajā pašā laikā viņš pats teic, ka pie viņa klātienē neviens komentētājs nav rādījies.
Skaidrs arī tas, ka skaļa dusmošanās – bet niknu komentāru droši var salīdzināt ar skaļu lamāšanos – ļaudis pasargā no visādām kaitēm. Taču, no otras puses, labi zināms, ka "iesākumā bija vārds", un neviens neapšaubīs to, ka vārdiem, lai arī tie nav nedz akmeņi, nedz nūjas, piemīt liels spēks. Tāpēc ir vērts padomāt, vai, rakstot niknu komentāru, proti, apkraujot kādu ar lāstiem, dzīvē daudz kas mainīsies pat tad, ja tā ir pašvaldības amatpersona.
Pilnīgi droši, ka lamāšanās nav tas pats, kas racionāls dialogs, kurā dominē veselais saprāts, nevis sakāpinātas jūtas un aizvainojums. Un nav runa par prastu lamāšanos, drīzāk jau par cilvēka dabu, kas apliecina, ka nav nekā vienkāršāka kā atrast ienaidnieku un to ienīst. Tas ir tik viegli un dabiski. Grūtāk ir kādu mīlēt un censties izprast, jo tas prasa zināmu piepūli.
Cita starpā komentāru pētnieki atklājuši, ka arī pilnmēness tomēr nav galvenais iemesls, lai taptu agresīvi komentāri.
Par ko gan vairāk varētu priecāties žurnālists, ja ne par to, ka viņa rakstīto kāds izlasa vai teikto sadzird. Tātad – par to, ka plašākam cilvēku lokam būs zināms noteikts viedoklis vai notikuma skaidrojums, vai vienkārši kāds fakts, kas mūs uzrunā un tieši vai netieši iespaido dzīvi.