Esam lepni par mūsu drosmīgajiem brīvības cīnītājiem. Un, lai gan šā notikuma pieminēšana 50 gadus bija aizliegta, viņu varoņdarbus no vēstures nevienam nav izdevies izdzēst. Turklāt ar katru gadu Lāčplēša dienas pasākumi kļūst arvien iespaidīgāki un tajos piedalās arvien vairāk skolu jaunatnes un bērnu. Iespējams, tas tāpēc, ka iešana tumsā ar lāpām kopā ar skolasbiedriem ir tik romantiska un ikdienā neatļauta izklaide un skats, kad visapkārt deg tūkstošiem svecīšu, ir tik iespaidīgs.
Lai vai kāds katram būtu iemesls, svarīgi, ka mēs iesaistāmies šādos kopā būšanas pasākumos, klausāmies runas par mūsu varoņu darbiem un sajūtam kaimiņa plecu. Kamēr mēs ticēsim savām tradīcijām, godāsim vēsturi un turēsimies kopā, mūs būs grūti salauzt.
Tas par vēsturi. To mēs protam godāt.
Šajās dienās arvien biežāk tiek pieminēts arī Zolitūdes vārds. Tas un 21. novembris jau gandrīz veselu gadu mums saistās ar vārdu "traģēdija" un līdz ar to arī ar attiecīgām emocijām. Diemžēl.
Un, lai gan zinām, ka toreiz tika izglābti daudzi, kuri, iespējams, uz to vairs necerēja, vai mēs pietiekami atceramies tos, kuri glāba? Šādu jautājumu sev uzdevu pēc LTV1 raidījuma "1:1" noskatīšanās, kurā glābējs Rolands Kreicmanis, kurš, nedomājot par savu dzīvību, darīja savu darbu un "Maximas" drupās cietušo glābšanas darbos tā savainoja muguru, ka šobrīd ir otrās grupas invalīds.
Gan fiziskā, gan psiholoģiskā trauma viņam vairs neļauj strādāt glābšanas dienestā. Rolanda iztikas avots ir invaliditātes pensija, kas, izrādās, ir lielāka nekā viņa bijušo kolēģu – glābēju – 500 eiro "lielā" alga. Bet par to viņš ir drošs tikai līdz februārim, kad vēlreiz tiks vērtēta viņa invaliditāte. Turklāt likumdevēja veikto izmaiņu dēļ viņam nepienākas valsts kompensācija par invaliditāti, kas gūta darba dēļ.
Klausoties Rolanda stāstā par valsts radīto sistēmu, lai pēc iespējas mazāk būtu jāizmaksā kompensācijās, jutu, ka emocijas manī sāk vārīties, un mirklī, kad Rolands izteica pateicību sievietei, vārdā Olga, kura toreiz, novembrī, bija publicējusi glābēju konta numurus un aicinājusi ziedot puišiem naudu, asaras vairs nevarēju valdīt. Rolands atzina, ka cilvēki bija ziedojuši gan pa diviem, gan piecdesmit latiem un šī nauda bijusi ļoti nozīmīga, jo "bija 21. novembris, mēneša beigas, kad alga bija gandrīz beigusies vai beigusies pavisam".
Šajā brīdī mani pārņēma kauns. Kauns par to, ka joprojām neesam spējuši novērtēt mūsdienu varoņus, kas katru dienu gaida "X stundu" un katru reizi, dodoties liesmās, lai glābtu kāda no mums dzīvību, īpašumu, dārgo mašīnu, mājdzīvnieku, nezina, vai no gruvešiem iznāks sveiki un veseli. Par to mēs viņiem atmetam 500 eiro. Tāds ir viņu novērtējums! Un, kā atzina Rolands, nekāds Triju Zvaigžņu ordenis, ko viņš un kolēģi saņēma, nespēs kompensēt bojāgājušo cilvēku un kolēģu nāvi un neatgriezīs viņam veselību.
Tā, lūk, notiek ar mūsu dzīvajiem varoņiem.
Es šodien nolikšu svecīti par mūsdienu varoņiem – gan tiem, kuri atdeva savu dzīvību par mūsu drošību starptautiskajās miera uzturēšanas misijās, gan tiem, kuri palika veikala gruvešos.
Lāčplēša dienu 11. novembrī kopš 1990. gada atzīmē kā kritušo varoņu piemiņas dienu. Šajā laikā tradicionāli tiek pieminētas izšķirošās kaujas par Rīgu, kad Bermontiādes laikā 1919. gadā šajā datumā Latvijas bruņotie spēki sakāva Rietumkrievijas Brīvprātīgo armiju Pārdaugavā.