Nezinu gan, kur tas palicis, bet metis ārā noteikti neesmu, – pagāja nemaz ne tik daudz laika, lai saprastu, ka esmu piedalījies vēsturiskā notikumā.
1989. gada vēlā rudenī Rīgas pilsētas Kirova rajona pārraudzībā esošais (ja kaut ko neputroju) jauktais koris "Zvani" ieguva tajā laikā retu "ekstru" – atļauju doties koncerttūrē uz Vācijas Federatīvo Republiku. Tajā laikā tas nozīmēja braucienu aiz "dzelzs priekškara" pie tautiešiem.
Kaut arī Latvijā jau valdīja Atmoda un brīvs gars, Padomju Savienības un Polijas robežas šķērsošana pat ar Kultūras ministrijā īpaši iegūtu labvēlības vēstuļu uzrādīšanu uz robežas aizņēma pusi dienas (paldies Dievam, dažos čemodānos rūpīgi slēptā valūta un pārdošanai paredzētās dzintara rotas netika atrastas).
Pirmo pārsteigumu piedzīvojām jau pirmajā naktī pie kādas viesu uzņēmēju ģimenes Polijā. Mēģinājām saprasties ar namamāti dažādās valodās vienlaikus, un viņa neatlaidīgi norādīja uz kaut kādām aktivitātēm Vācijas Demokrātiskajā Republikā, ko man, vēl 20 gadu vecumu nesasniegušam, saprast bija pagrūti. Kaut zināju, ka pēc "Atmostas Baltija" to pašu tieši tajā laikā darīja arī vairākas citas Austrumeiropas bloka valstis.
Atklāsme nāca jau nākamajā rītā. Mūsu sagrabējušo "Ikarus" autobusu, ko vēlāk uz Vācijas autostrādēm, skaļi taurējot un apsmejot, apdzina smagi krautas vāciešu fūres, uz abu tobrīd vēl dalīto Vāciju robežas ar smaidiem un mājieniem sveica "rietumnieki" – bija vaļā robeža, kas tautu bija šķīrusi gandrīz pusgadsimtu.
Heidelbergas universitātes pasniedzējs mūs laipni uzņēma savā dzīvoklī un bija ļoti iecietīgs pret mūsu Rietumu kultūrai tobrīd vēl nepieradušajām un nenobriedušajām personām. Taču dažu nākamo dienu laikā tā arī nesaprata, kāpēc notikumi Berlīnē mūsos neizraisa to īpašo sajūtu, ko citi vācieši baudīja, vērojot pagātnes un tagadnes notikumu hroniku televīzijā.
Es arī pats to sapratu tikai atceļā, kad ar savu lielisko šoferu vadīto grabažu piestājām netālu no Berlīnes sienas. Smaidīgi daudzu dažādu tautību ļaudis dalījās ar veseri, lai simboliski piedalītos Berlīnes mūra nojaukšanā. Daudz jau nenojaucām, bet divreiz aicināt arī nevajadzēja... Atdauzīju gabalu un ieliku kabatā.
Dīvaini, ka varbūt ir jāpaiet ceturtdaļgadsimtam, lai pa īstam apjaustu, ka esi bijis tik tuvu un kaut ar pirksta galu pieskāries pasaules vēsturei.
www.npr.org
Kaut kur mājās man mētājas gabals Berlīnes mūra. Tiešām! Nevis kaut kāda šķemba no bloka, kas novietots pie Centrālkomitejas ēkas Rīgā, bet paša nodauzīts betona gabals no reālā Berlīnes mūra!