Ja nu vienīgi vēl kāda rindiņa tiks pierakstīta klāt, pieminot, ka atkal bija kritusies vēlētāju aktivitāte, jo uz balsošanu atnāca tikai nepilni 59 procenti balsstiesīgo pilsoņu. Tiesa gan, runājot par šo skaitli, ir dažas neskaidrības. "Beidzot jātiek skaidrībā, cik tad mūs te, Latvijā, īsti ir palicis!" aptuveni tā rītā pēc vēlēšanām sacīja Valsts prezidents Andris Bērziņš.
Tagad, kad ir saskaitīti procenti, kurus ieguvušas politiskās partijas, un puslīdz droši zināmi to deputātu kandidātu uzvārdi, kas aizpildīs Saeimas krēslus, šķiet, ka pirms vēlēšanām izskanējušie brīdinājumi, ka ar neiešanu uz vēlēšanām mēs varam sev sarūpēt Ukrainas likteni, nevienu īsti nav ietekmējuši. Ja būtu, tad diezin vai 12. Saeimā iekļūtu 21 Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) deputāts, kuru premjerministra kandidāts ne reizi vien vairāk nekā neglaimojoši izteicies par NATO karavīru klātbūtni Latvijā.
Vēl īsti nebija saskaitītas balsis, kad sākās spriedelēšana, kas notiks ar tagad par sociāldemokrātisku sevi nosaukušo partiju "Saskaņa". Patiesībā uzvara ar vienas balss pārsvaru, savācot 23 procentus balsu, nav gluži tas pats, kas iegūt 51 procentu. Un ar uzvaru, kas patiesībā nemaz nav pārliecinoša, arī vajadzētu samierināties.
Un visbeidzot, ja šīs vēlēšanas ir iezīmējušas kaut ko pozitīvu, tad tā ar retiem izņēmumiem ir vēlētāju iedrošināšanās svītrot to politiķu uzvārdus, kuri neraisa tautas uzticību. Tam ir sava nozīme, lai Saeimas sastāvs atjaunotos. Taču tas nenozīmē, ka mēs no sarakstiem izsvītrotos politiķus esam izsvieduši vēstures mēslainē.
Nē, tā nemaz nav. Vēlētājam ir tiesības izteikt savu viedokli, ievēlot Saeimu, bet nekur nav sacīts, ka nākamis Ministru prezidents šo vēlētāju izsvilpto kungu vai kundzi neuzaicina strādāt valdībā, piešķirot politikas veterānam ministra portfeli. Satversme taču to neaizliedz. Turklāt īsts politiķis mīl pats sevi un ir nenogremdējams. Citādi jau nemaz nevar būt.
Jau drīz vien 12. Saeimas vēlēšanas būs tikai rindiņa Latvijas vēstures grāmatā.