Un vēl viņa piebilda, ka nekur jau vairs neesot tāda stūrīša, kur briesmu brīdī paslēpties un justies drošībā. Interesanti, ka tad, kad "zaļie cilvēciņi", kā vēlāk izrādījās, no Krievijas, parādījās Krimā un vēlāk citur Ukrainā, mēs mazāk runājām par to, kāpēc pēkšņi divas brāļu tautas sāka šaut viena uz otru, bet gan salīdzinājām Ukrainas un Krievijas armijas, kaujās iesaistīto tanku skaitu un tamlīdzīgas lietas...
Visticamāk, mūsu vēsturiskā atmiņa lika izvērtēt nesamērīgo spēka un skaita proporciju starp Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem un Krievijas armiju. Un vēl kas – neviens jau (vismaz teorētiski) neizslēdz iespēju, ka arī pie mums varētu ierasties ne pavisam ne draudzīgi noskaņoti austrumu kaimiņa karavīri, piemēram, lai pasargātu krievu valodas pozīcijas.
Iespējams, tieši tāpēc arvien biežāk atskan balsis par Zemessardzes lomas stiprināšanu, jo, kas tur ko slēpt, daudziem paļāvība tikai uz NATO 5. pantu un pašu karavīriem, kuru galvenā nodarbošanās līdz šim ir bijis dienests starptautiskajās misijās, nešķiet pārāk nopietns drošības garants. Šis akcents tagad populārs arī priekšvēlēšanu runās.
Protams, nekad jau tā nav bijis, ka Zemessardzes Latvijā nebūtu bijis. Jau drīz vien pēc tās dibināšanas Zemessardzes rindās darbojās 17 tūkstoši cilvēku, kuri sargāja valsts robežu, ķēra noziedzniekus un cīnījās ar kontrabandistiem, plūdiem un ugunsgrēkiem, kā arī bloķēja padomju karaspēka daļas. Toreiz tam pamatā bija zemessargu entuziasms un, ja ir vēlēšanās to uzsvērt, arī patriotisms. Taču laiki mainās. Pašlaik Zemessardzē dien aptuveni desmit tūkstoši zemessargu, bet līdz ar karu Ukrainā interese par Zemessardzi ir pieaugusi.
Kā vēsta avīzes, Zemessardzē iestājies pat mācītājs Guntis Kalme, un ceļu uz to meklē gados jauni cilvēki. Taču svarīgāk par visu ir ne jau zemessargu skaita pieaugums, bet gan tas, ko viņi darīs un ar ko būs bruņoti. Un tāpēc gluži cilvēcīgi gribētos zināt, ko tad īsti mēs (lasi ‒ Nacionālie bruņotie spēki un Zemessardze) darīsim, ja pēkšņi pie mums ieradīsies, piemēram, desantnieki no Pleskavas. Protams, neviens jau nesaka, ka tā var notikt, bet labāk būtu zināt, vai tiešām mēs varam būt droši, paļaujoties arī uz pašu spēkiem. Šos un citus jautājumus gatavojos uzdot Zemessardzes komandierim brigādes ģenerālim Leonīdam Kalniņam. Interviju ar viņu lasiet nākamajā nedēļā.
Reiz kāda kundze, jautāta, vai jūt Saeimas vēlēšanu tuvošanos, atbildēja, ka viņai drīzāk šķietot, ka pasaule pamazām jūk prātā, un norādīja uz Ukrainas pusi.