Viņš ieradās, lai aprunātos ar nacionālboļševiku Volodju Lindermanu un citiem, kas pulcējas ap preses klubu "Format A3", un pavēstītu patiesību par to, kas notiek Austrumukrainā.
"Patiesība jāzina," paziņoja kāda Latvijas krievvalodīgajai presei pietuvināta kundze, "jo citādi, sēžot dīvānā un skatoties, ko TV rāda par Ukrainu, asaras kauj nost. Nav skaidrs, kāpēc jānogalina sievietes un bērni."
Patiesība, protams, ir jāzina. Tikai katram tā ir sava ‒ ukraiņiem viena, S. Šargunovam pavisam cita. Turklāt tā nevarot būt bezkaislīga. Cita starpā, par vēsturisko taisnīgumu un paaudžu konfliktiem viņam patīk runāt jau kopš 2008. gada augusta, kad Krievija atņēma Gruzijai Dienvidosetiju, kur rakstnieks esot bijis klātienē un sapratis, cik taisnīgi tur viss notiek.
Vispirms S. Šargunovs uzskata, ka ukraiņi nav bijuši pietiekami pacietīgi un vēl gadu pagaidījuši līdz vēlēšanām. Tā vietā viņi "ieklausījās Rietumu un ASV uzkurinātajā "aukstā" kara histērijā un gāja uz Maidanu. Un ko tad Rietumi Ukrainai piedāvā? Šoka terapiju un Āfrikas attīstības ceļu," klāstīja Kremļa propagandas frontes cīnītājs.
Savukārt uz jautājumu, vai viņš sevi uzskata par "ierindnieku" vai "virsnieku" šajā spēlē, ciemiņš sacīja, ka esot lepns arī par ierindnieka pakāpi. Tā, protams, varētu turpināt, bet, jautāts, kāpēc krievu tautu tā uztrauc ukraiņu un Krimas liktenis, bet mazāk rūp elementāras pilsoņu tiesības un brīvības pašiem savās mājās, viesis no Maskavas skaidroja, ka krievi tagad vairs neklausās visādos disidentos, bet arvien vairāk un vairāk kļūst par patriotiem, arvien vairāk saprot, kas ir nacionālās intereses un ir gatavi sadzirdēt tos cilvēkus aiz savām robežām, kuri runā krievu valodā un dzīvo ar Krieviju sirdī. "Var arī smieties par Valsts domes deputātu, kuram nepatika puskails antīko laiku dievs uz naudaszīmes, bet patiesībā tas jau ir nopietns konservatīvās politikas pieteikums."
Mēs dzīvojam valstī, kur katram ir tiesības izteikt savu viedokli, arī ciemiņiem, ja vien tas nesatur aicinājumu uz vardarbību. Bet uztrauc kas cits, tas "brāļu aizstāvēšanas" sindroms un piebilde, ka "morāle ir gaužām praktiska lieta".
Romānā "Mērnieku laiki" Ķencis apgalvo, ka "prātīgam cilvēkam pa gabalu ir jābēg un jāvairās no zebiekstēm, trakiem suņiem un ķēmiem". Skaidrs, ka tādi šargunovi nav vaska lelles no panoptikuma, bet dzīvi, misijas pārņemti cilvēki, kuri gatavi stāstīt sazin ko, un, iespējams, ka dažu labu reizi no tādiem būtu labāk turēties pa gabalu. Turklāt, vai katru reizi, kad viņi kaut ko saka, tas ir jāuztver kā vārda brīvība?
Pagājušajā nedēļā, ap to laiku, kad pie mums sāka ierasties Pasaules koru olimpiādes dalībnieki, plašākas sabiedrības nepamanīts, Rīgā iegriezās rakstnieks, žurnālists un tīmekļa vietnes "Svpressa.ru" ("Brīvā prese") galvenais redaktors Sergejs Šargunovs no Maskavas.