Proti, pirmdien, laimīga par pēdējā brīdī gūto iespēju baudīt izcilā pašmāju mūziķa Intara Busuļa koncertu, ar visai vērtīgu biļeti kabatā devos uz Dzintaru koncertzāli. Ieņēmu savu vietu rindas ārmalā un nopriecājos, ka brīvi, nevienu netraucējot, pēc starpbrīža varēšu atgriezties savā vietā. Tomēr prieks par izdevīgo sēdvietu pagaisa jau līdz ar pirmajām taktīm. Iespējams, brīvās pārvietošanās dēļ malējās vietas gan man priekšā, gan vairākas rindas aiz manis bija ieņēmušas māmiņas ar pavisam maziem bērniem. Jāatzīst, tobrīd pat nopriecājos, ka Busulim ir arī tik jauni pielūdzēji. Tomēr es maldījos.
Tas, kas notika uz skatuves, viņus neinteresēja itin nemaz. Kā jau bērni to prot, ātri tika atrasta kopēja nodarbošanās, proti, skriešana viens otram pretim, mēģinot izvairīties gan ar skaļām gavilēm, gan grūstīšanos. Sākumā vēl cerēju, ka tas tikai uz īsu brīdi, jo vecāki taču sapratīs, ka bērnu saceltais troksnis reizēm pārspēj pat mūziku. Un atkal es maldījos. Tieši pretēji – bērni ik pa brīdim savas vēlmes un jautājumus "Vai jau beidzās?" izteica tā, lai vecāki tos sadzirdētu pāri mūzikai, un arī vecāki atbildēja tā, lai bērni dzird. Tā nu pagāja mans "Busulis un jautrās rotaļas" vakars, cenšoties vienu ausi koncentrēt uz skatuves pusi, bet ar otru ignorēt kāju dipoņu. Un, kas interesanti, tā arī nesadzirdēju, ka kāda māmiņa censtos savu bērnu klusināt. Mājienus ar piktiem skatieniem centās dot tikai bargās tantes. Es neuzdrošinājos neko vairāk kā ik pa brīdim pagriezt galvu uz dipinātāju pusi, jo zinu, ka iejaukšanās varētu beigties ar vēl skaļāku troksni – kā tas vairākkārt bijis Cēsu Mākslas festivālā, kad tā direktors Juris Žagars lūdzis uz brīvdabas koncertiem neņemt līdzi mazus bērnus, jo tie "traucēšot publikai uztvert klasisko mūziku, kas ir baudāma absolūtā klusumā".
Šie Žagara aicinājumi izraisīja asas diskusijas gan vietējā sabiedrībā, gan sociālajos tīklos. Rezultātā jaunās māmiņas Žagaru nemīl. Un nelīdz vairs arī viņa izmainītā aicinājuma forma. Lai vai cik saudzīga un pieklājīga tā būtu. Verdikts ir viens – Žagars nemīl bērnus un neļauj viņiem mācīties baudīt mūziku. Katra puse paliek pie sava. Žagars teic, ka publika, kas par biļeti uz pasaules operas zvaigžņu sniegumu ir samaksājusi 40 un vairāk eiro, ir nākusi baudīt tikai to, nevis bērnu klaigas un skraidīšanu starp rindām (tā tas tiešām ir bijis, un, kas zīmīgi, neviens bērnus nav centies apstādināt, drīzāk pat otrādi – koncerta laikā vecāki lepni fotografēja savu drosminieku pie skatuves). Savukārt vecāki ir sašutuši, sak, kā lai mēs iemācām bērnam mīlēt mūziku, ja nedrīkstam viņu ņemt līdzi uz koncertu?
Kam taisnība? Domāju, ka abiem. Tikai ar nosacījumu, ka koncerta organizators parūpējas par bērnu istabu (pēc konfliktiem ar māmiņām tādu ir izveidojis J. Žagars), bet vecāki parūpējas, lai bērns tiešām mācās mīlēt mūziku, nevis spēlēt "sunīšus" un raustīt māksliniekus aiz bikšu staras. Bet pirmdienas koncertā izskatījās, ka vecākiem nemaz nerūp, vai viņu bērnam patīk vai nepatīk Busuļa uzstāšanās. Un neinteresēja arī tas, cik kurš samaksājis par biļeti – 30 vai 100 eiro, kā tas būs uz vairākiem citiem koncertiem Dzintaru koncertzālē.
Iespējams, par to, ko tālāk teikšu, daudzas māmiņas mani neieredzēs, bet šonedēļ piedzīvotais pamudināja uz rakstiskām pārdomām.