Tā ir klasika – gan tāpēc, ka 1972. gadā tika uzņemta tāda paša nosaukuma filma, kas ieguva Amerikas Kinoakadēmijas balvu "Oskars" astoņās nominācijā, gan tāpēc, ka pagājušā gadsimta 50. gados Brodvejā tika uzvests tāds pats mūzikls, kas esot nospēlēts 1165 reizes. Bet vēl pirms tam kāds puisis no Anglijas lauku muižnieku ģimenes, izsviests no Kembridžas universitātes, nokļuva Berlīnē, kur vēroja ļaužu it kā bezrūpīgo dzīvi, tomēr pamanīja arī to, ka Reihstāgā 107 vietas iegūst nacisti, bet 77 vietas – komunisti. Kā tas viss toreiz beidzās, mums visiem ir ļoti labi zināms.
Bet kāpēc mūsdienās būtu jāiestudē tādas izrādes, turklāt ar tādām pašām dziesmām, kādas skanēja pirms 60 un 40 gadiem? Vai tikai tāpēc, ka mūzikls ir izklaide, kas pievelk daudz vairāk publikas nekā parasta drāma vai komēdija? Varbūt režisore Indra Roga, izvēloties, ko iestudēt, bija saskatījusi vai tikai nojautusi kādas līdzības ar mūsu ikdienas dzīvi?
Protams, uzreiz jāteic, ka vēsture jau neatkārtojas – vismaz ne tieši tādā pašā veidā kā tad, kad ap 1930. gadu tika rakstīti stāsti par Berlīni, noteikti ne. Lai gan – kaut kāda līdzība jau tomēr ir. Lielās depresijas vietā pie mums ir piedzīvota finanšu krīze, un nevar sacīt, ka visi no tās jau būtu attapušies un tikuši vaļā, piemēram, no nekritiski paņemto kredītu nastas. Lai arī nesenajās vēlēšanās uzvarēja visai centriski noskaņotā "Vienotība", nepatīkamā notikumu attīstība Ukrainā ir nostiprinājusi nacionāli domājošu cilvēku rindas, no otras puses, skaidri sevi ir pozicionējuši arī cilvēki, kuriem, kā mēdz sacīt, "sirds ir Krievijā", ar to domājot Eiroparlamenta deputātes Tatjanas Ždanokas atbalstītājus.
Krietni savairojies arī mazu un pagaidām tikpat kā nepazīstamu partiju skaits. Un naivi domāt, ka politika jau uz mums nekādi neattiecas, ja izvēlamies rušināties puķu vai sakņu dobē. Ir cilvēki, kuriem politika ir Dieva vietā, un mēs varbūt pat nenojaušam, kādās spēlēs varam tikt iesaistīti, ja arī turpmāk, visgudri stāvot malā, skatīsimies, ko dara citi.
Nesen internetā atradu rakstu, ko sacerējis Kremlim tuvu stāvošs teorētiķis. Cita starpā viņš apgalvo, ka visas nepatikšanas pasaulē rodas no demokrātijas, kas politiķus padara "mīkstus un neizlēmīgus". Tikai tad, ja pie lietas ķeras stingra personība, turklāt jau krīzes vai kara apstākļos, varam domāt par augšupeju. To mācot vēsture. Šajā gadījumā gan ir pilnīgi skaidrs, kāpēc viņš tā raksta, lai gan kļūst neomulīgi, ja izglītots un pasauli redzējis cilvēks kaut ko tādu pagalvo. Bet vai tad arī mēs paši reizēm negaidām "saimnieku", kurš atrisinās visas mūsu problēmas, turklāt apstākļos, kad materiālā dzīve neiet tik ātri uz augšu, kā gribētos? Protams, protams, vēsture jau tiešā veidā nekad neatkārtojas... Un tieši tāpēc ir vērts aiziet uz teātri un noskatīties "Kabarē".
Pagājušajā nedēļā Nacionālajā teātrī notika mūzikla "Kabarē" pirmizrāde.