Jāteic gan, ka katram tā izpratne par Latvijas interesēm atšķiras. Vieni sola aizstāvēt zemniekus, citi – tradicionālo ģimeni, vēl citi iestāšoties pret diskrimināciju. Partiju un solījumu ir daudz, bet to aizstāvamo – tik maz, turklāt, tā vietā, lai apvienotu spēkus, tie sašķēlušies.
Pārņem bažas par EP vēlēšanu rezultātiem, it sevišķi tāpēc, ka mēs parasti esam tādi mājās sēdētāji un runātāji – kritizējam visu un visus un vienmēr zinām labāk, kā vajag darīt. Bet vai darām? Tāpēc es piekrītu tiem, kuri aicina sestdien iet balsot kaut vai tāpēc, lai Eiropā mūsu valsts patiesās intereses nedotos aizstāvēt "ždanokas", "rubiki" un tādi, kam patīk bārdainas dziedātājas.
Varam jau teikt – ko tad tie astoņi mūsējie tur panāks? Bet vai labāk būtu, ja nebūtu neviena? Ja esam kādas savienības biedri, labāk būt aktīviem, nevis noraudzīties, kā mūsu vietā lemj citi. Pagājušajā gadsimtā 50 gadus jau izbaudījām šo "privilēģiju". Man ir bijusi iespēja salīdzināt gan tos, gan šos laikus. Es esmu par šiem! Vismaz šobrīd, kad spēju novērtēt ar ES līdzekļiem iegūtos taustāmos labumus. Un ceru, ka tas tā arī turpināsies un ka šie labumi tiešām būs pārsvarā taustāmi, nevis galvās "ieskaloti". Ka nebļausim vienā balsī ar tādiem EP aktīvistiem, kas uzstāj uz viendzimumu laulībām un, nedod dies, vēl seksuālo minoritāšu klasēm skolās. (Joprojām ceru, ka mēs šos jautājumus atkal esam pārpratuši un pārlieku centīgi metušies izpildīt rezolūcijas, kam ir tikai rekomendējošs raksturs.)
Cerot, ka saglabāsim skaidro saprātu, es sestdien nesēdēšu mājās pie televizora, gudri spriežot, kā tiem tur Eiropā vajag strādāt. Es iešu un būšu līdzatbildīga par lēmumiem, ko ar mūsējo līdzdalību pieņems Eiropa. Starp citu – mēs esam Eiropa!
Maijā ikvienā avīzes izdevumā cenšamies atgādināt, ka šajā nedēļas nogalē mums būs iespēja izvirzīt tos savējos, kuri šobrīd –
pirmsvēlēšanu kampaņas laikā – solās vislabāk pārstāvēt Latvijas intereses Eiropas Parlamentā.