Šīsnedēļas divas stipri politizētās piemiņas dienas, visticamāk, liks aizdomāties par vēstures traģiskajām lappusēm, bet pavisam tuvu jau ir 24. maijs ‒ Eiropas Parlamenta vēlēšanu diena.
Desmit gados, kopš esam Eiropas Savienībā, šīs būs jau trešās Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanas. Pirmajā reizē, 2004. gada jūnijā, pie vēlēšanu urnām devās mazliet vairāk par 41 procentu vēlētāju. 2009. gada vasarā iespēju ievēlēt tagadējos eiroparlamentāriešus izmantoja mazliet vairāk par pusi balsstiesīgo. Taču nav zināms, kāda vēlētāju aktivitāte būtu bijusi, ja balsošana nesakristu ar pašvaldību vēlēšanām. Tiesa, arī to popularitāte nav īsti salīdzināma ar Saeimas ievēlēšanu, lai gan arī uz pēdējām 11. Saeimas ārkārtas vēlēšanām neatnāca pat pilni 60 procenti balsstiesīgo.
Kādas būs trešās Eiroparlamenta vēlēšanas, vēl var tikai nojaust. Piemēram, saskaņā ar "Latvijas faktu" veiktajām aptaujām visvairāk vietu no astoņām iespējamajām varētu dabūt "Saskaņas centrs", nedaudz mazāk ‒ "Vienotība". Vēl knapāka, bet apmēram līdzīga veiksme varētu būt Zaļo un Zemnieku savienībai un Nacionālajai apvienībai "Visu Latvijai"–"Tēvzemei un brīvībai"/LNNK. Pavisam maz izredžu dabūt "biļeti" uz Briseli esot līdzšinējiem deputātiem Tatjanai Ždanokai un Alfrēdam Rubikam.
Viens gan ir skaidrs, ka 24. maijā sacentīsies 14 pazīstamu un gandrīz vai nepazīstamu partiju, savienību un apvienību saraksti, kuros iekļauti 140 deputātu kandidāti. Viņi visi gatavojas aizstāvēt Latvijas intereses Briselē un Strasbūrā. No priekšvēlēšanu diskusijām kļuvis skaidrs, ka viena lieta ir sacīt: "Ko sēsi Briselē, to pļausi Latvijā", bet ne gluži visiem Eiroparlamenta deputātu kandidātiem ir skaidrs, kas jādara pašu mājās un kas darāms Briselē. Tur, kā zināms, galva nesāp par to, cik lielas pensijas saņem Latvijā, cik lieli apkures rēķini ir, piemēram, Mālpilī vai Baldonē, un kā palīdzēt citu dalībvalstu grūtdieņiem. Taču nezin kāpēc daudzi pretendenti tik labprāt runā tieši par vietējās nozīmes sociālajiem jautājumiem. Tiesa, ir jau arī nopietns pretarguments: ja jau nerūp cilvēki Latvijā, kāda tad interese būs par saviem vēlētājiem, sēžot Eiroparlamenta krēslā?
Līdz Eiroparlamenta vēlēšanām vēl palicis mazliet vairāk par divām nedēļām. Ir pietiekami daudz laika izvērtēt, kurš ko sola, cik kuram spoži mirdz acis, runājot par to, ko viņš darīs, nonācis Eiroparlamentā. Taču viens gan ir skaidrs: vismuļķīgākais būtu vēlēšanu dienā palikt mājās un domāt, ka mana balss jau neko neizšķirs. Šobrīd 80 procenti likumu, kas tiek pieņemti Latvijā, balstīti uz ES lēmumiem. Tikpat muļķīgi ir cerēt, ka cilvēki, kas brauc uz Krimu atbalstīt "referendumus", kurus neatbalsta vietējie paši, cīnīsies par Eiropas naudas ieplūšanu Latvijā vai par mums labvēlīgām izmaiņām ES regulās. Taču, jo zemāka būs interese par vēlēšanām, jo lielākas iespējas, ka uz Briseli aizbrauks tie, kam patiesībā nemaz neinteresē, kas notiks ar Latviju.
Pašlaik pa Latviju ceļo jaunu cilvēku grupa, kura par Eiroparlamenta vēlēšanām atgādina ar saukli "Neiznieko savu balsi. Izlem, kas pieņems Eiropas likumus!". Pareizāk gan būtu teikt ‒ neatsakies no savām tiesībām, ej un balso! Kaut vai tāpēc, lai beidzot Latvija savu aizsardzības budžetu varētu palielināt līdz diviem procentiem no iekšzemes kopprodukta.
Ir pagājušas garās maija svētku brīvdienas, kas cilvēkus vienoja. Ja nekā citādi, tad vismaz atmiņās par siltajām un saulainajām aprīļa dienām un bažās, vai neapsals tik agri uzziedējušie ķirši.