Tā vismaz saka Lielās talkas rīkotāji un valsts amatpersonas. Izklausās cēli un ambiciozi. Liekas, kāpēc gan ne? Jo Latvija taču ir tik maza, ka, ja katrs pieliktu roku, tai vajadzētu būt tīrai jau pēc pirmās kopējās talkas. Bet kaut kā nesanāk un nesanāk. Lai gan talcinieki vairs nelielās ar savākto atkritumu tonnām, kā tas bija akcijas pirmajos gados, kad novadi cīnījās par augstāko vietu savāktā atkritumu daudzuma topā, mežos, upmalās un ceļmalās joprojām ir, ko redzēt. Sēņojot vai ogojot meža vidū joprojām varam ieraudzīt gan lētākā alus plastmasas pudeles, gan izlietotu pamperu kaudzes, gan smalkas konjaka pudeles.
Tā teikt, dabu mīl visu līmeņu tautas pārstāvji, arī ģimenes. Tikai jautājums – kā viņi visi turp nokļūst? Jo, manuprāt, samaksāt pārdesmit eiro gadā atkritumu apsaimniekotājam ir lētāk, nekā regulāri doties uz mežu izgāzt savus mēslus. Tāpat nevaru saprast, kāda loģika vada tos apvidus auto īpašniekus, kuri var atļauties iegādāties smalku auto, bet nevar samaksāt par savu atkritumu savākšanu. Viņiem ierastāk ir katru rītu izmest līkumu gar mežmalu vai daudzdzīvokļu māju pagalmu, lai savus rūpīgi sasaiņotos lielveikalu maisiņus var ātri iemest konteinerā, par kura izvešanu maksā kāds cits. Vai tiešām viņu privātmājas pagalmā nav vietas vienai zaļai plastmasas kastei? Bet varbūt tā ir sava veida tiekšanās pēc adrenalīna devas? Jo, cik nav dzirdēts, ka pēc atkritumos atrastajiem dokumentiem vai pirkumu čekiem ir iespējams noteikt to īpašniekus. Zinu dažus vides aktīvistus, kuri ar tādiem pierādījumiem regulāri atrod izgāztuvju autorus. Un pāraudzina...
Atgriežoties pie Lielās talkas, nevaru nepadalīties ar sajūtām, kas, tuvojoties talkas dienai, ik gadu nomāc. Parasti talkas nedēļā paziņu, draugu un kolēģu lokā tiek spriests, kur tad katrs talkos. Pēdējos gados arvien biežāk nākas dzirdēt, ka "es sakopšu savu piemājas dārziņu, jo arī tas ir gabaliņš Latvijas". Tajā brīdī kļūstu neiecietīga un palieku pie sava, ka Lielās talkas būtība ir apvienot spēkus un visiem kopā sakopt tās vietas, kas nav manas vai tavas, bet gan mūsu. Savu piemājas dārziņu vai pagalmu varam kopt jebkurā citā dienā, kā to darījām pirms šīs akcijas sākšanās. Manuprāt, tās ir tikai atrunas un, iespējams, liecina par to, ka ideja ar laiku izsīks. Tomēr ceru, ka pietiks entuziastu un Lielās talkas notiks līdz Latvijas simtgadei, kā to iecerējuši akcijas iniciatori.
Neviens cits mūsu vietā mūsu zemi nekops. Viss ir mūsu pašu rokās, un "tīra Latvija sākas mūsu galvās"!
Jau sesto pavasari pulcēsimies uz lielo mūsu zemes tīrīšanas akciju. Un kā nu ne, ja mūsu mērķis ir padarīt Latviju par tīrāko valsti pasaulē.