Visiem, kas dzīvo Latvijā, ir skaidrs, ka lielākā daļa ceļu pie mums jau gadiem nav gluži labā kārtībā – asfaltētie ir vienos ielāpos, bet daļa grantēto un šķembu ceļu pamazām pārvēršas par grunts ceļiem. Tā vismaz apgalvo ceļu uzturētāji Pierīgas novados. Tas, kā varētu domāt, ir tāpēc, ka ziemu regulāri nomaina pavasaris, nabadzības vai kaut kā ne tā īstenotas ceļu politikas dēļ. Bet, izrādās, patiesībā tas ir tāpēc, ka 70 tūkstoši kilometru ceļu mums ir par daudz.
Kamēr mēs te sūkstāmies par sliktiem autoceļiem un lauku uzņēmēji "Zemnieku saeimā" uzdod Ministru prezidentei Laimdotai Straujumai konkrētus jautājumus par to, kas pavasarī notiks ar vietējas nozīmes ceļiem, bet viņa sola, ka tie tiks savesti kārtībā, jo to uzturēšanai tiks tērēta arī Eiropas nauda, valsts akciju sabiedrības "Latvijas autoceļu uzturētājs" valdes priekšsēdētājs Vladimirs Kononovs biznesa portālam "Nozare.lv" skaidri un gaiši pasaka: "Latvijā ceļu blīvums uz vienu iedzīvotāju ir viens no lielākajiem Eiropā, turklāt Latvijas iedzīvotāju skaits aizvien sarūk, tāpēc jādomā, kurus ceļus uzturēt, kurus ‒ ne." Tātad viens no iemesliem, kāpēc mums tik daudz ceļu nav vajadzīgs, ir tas, ka iedzīvotāju skaits valstī sarūk...
Droši vien sava taisnība amatpersonas vārdos ir, it īpaši, ja runā par to, kurus ceļus labot, kurus atstāt Dieva ziņā. Tomēr kļūst kaut kā neomulīgi. Cita starpā Kononovs stāsta, ka "Latvija ir maza valsts un nevar atrauti risināt skolu, slimnīcu un ceļu lietas", jau iepriekš izrunājies par ceļu tīklu blīvumu, kas pie mums ir krietni lielāks nekā Somijā un Zviedrijā.
Runājot par ceļu tīkla blīvumu, gan izskatās, ka "Latvijas autoceļu uzturētāja" valdes priekšsēdētājs nav draugos ar ģeogrāfiju un nav pamanījis, cik lielu teritoriju uz kartes aizņem abas viņa pieminētās valstis, nemaz nerunājot par to, ka tur ir kalni un tundra, kur ceļu tradicionālā izpratnē ir mazāk. Iespējams, kaut kur Aļaskā vai Gobi tuksnesī arī ceļu nav tik daudz, jo lāčiem un kamieļiem autoceļus nevajag. Par skolām un slimnīcām labāk nerunāt, jo, piemēram, skolu skaita sarukšana tiešām beidzas ar to, ka uz ciemu pārstāj kursēt skolas autobuss, un tad jau nav ilgi līdz paša ciema izzušanai.
Varbūt tā gluži nav Pierīgas reģiona problēma, bet, piemēram, uz Augšciemu, ja Kononova kungs zina, kur tāds ir, jau labu laiku nevar aizbraukt ar vilcienu. Patiesībā arī aiz Zvejniekciema sliežu uz Limbažu pusi vairs nav. Ja pirmajos atjaunotās Latvijas gados liekas kļuva vairākas dzelzceļa līnijas, tad trešajā neatkarības desmitgadē pienākusi kārta ceļiem, jo arī pa daudziem no tiem vairs nav, kam braukt, uzskata amatpersona.
Likteņa ironija, bet laikā, kad tikko bija nodzēsts "Parex" bankas "ugunsgrēks", viens no prominentākajiem mūsu bijušajiem premjerministriem ne pārāk formālā gaisotnē atzina, ka valstī ir aptuveni 300 tūkstoši lieku darbaroku. Skaidrs, ka tagad, kad "krīze pārvarēta", daudziem no viņiem Latvijas ceļi vairs nav vajadzīgi. Un tāpēc pareizi vien ir: ja nav, kam braukt, tad ceļi valstij nav vajadzīgi. Zelta vārdi vai "komunikāciju kļūda"?