Tomēr, par spīti tam, ka termometrs aiz loga jau labu laiku rāda dažus grādus virs nulles un pavasara tuvošanās ir acīmredzama, pārgalvīgākie makšķernieki Pierīgā joprojām cer uz lielo lomu, riskējot ar dzīvību.
Tikmēr leģionāru diena šogad aizvadīta mierīgi – tikai trīs aizturētie. "Tikai", jo salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem tas ir mazāk. Tomēr vajadzētu iztikt bez aizturētajiem. Kāpēc drošībsargiem ar metāla restēm jāierobežo svinību dalībnieki pie Brīvības pieminekļa, kāpēc atkal jādala latviešos un krievos, kāpēc vēl četras dienas pēc svētkiem jāuzzina, ka "brālis" lietuvietis mūsu liktos ziedus pie Brīvības pieminekļa ir apmētājis ar izkārnījumiem?
Tā vietā mēs varētu kā Ķekavā, kur 16. martā, uz ielas nejauši satapušies garāmgājēji – ticams, ka bijušie leģionāri, – piesēž uz soliņa un, par spīti dzimtajai valodai, kurā tie runā, atceras vēsturi. Sirmgalvji gremdējas atmiņās par bijušo, nevis par katru cenu grib uzspiest otram savu taisnību vai kaut ko pierādīt.
Par godu tādiem kā viņi, nacionālā apvienība "Visu Latvijai!-Tēvzemei un brīvībai/LNNK" pat iesniegs likumprojektu par Latvijas brīvības cīnītāja statusa noteikšanu. Tiem karavīriem, kuri Otrā pasaules kara laikā piedalījās bruņotā cīņā pret Padomju Savienību, paredzēts piešķirt juridisku statusu, ikmēneša pabalstu, kā arī īpašas krūšu nozīmes. Tā tiktu atjaunots vēsturiskais taisnīgums, kas ļautu nu jau sirmā vecumā nelielā skaitā palikušajiem leģionāriem sajust oficiālu valsts atzinību.