17.01.2014 11:48

Lai nav jāsaka "mums bija"

Autore 
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)

Otrdien no maka izņēmu pēdējos latus un santīmus. Lai neapgrūtinātu pārdevēju, iebēru tos ziedojumu kastītē turpat pie kases.

Un izbrīnījos, cik ātri pārdevēja tika galā ar man izdotajiem septiņpadsmit eiro centiem – it kā visu mūžu to vien būtu darījusi, kā skaitījusi centus, nevis santīmus. Tas jau laikam ir tikai loģiski. Jo kāda gan atšķirība – monētas paliek monētas, un cipari uz tām neatšķiras. Tikai to vērtība.

Tāpēc tā tautas radītā ažiotāža un bažas par pārdevēju apjukumu un garākām rindām pie kasēm, ar šodienas acīm raugoties, liekas tāda lieka pļāpāšana. Ar to nu laikam esam tikuši galā. Bet neesam tikuši galā ar nostalģiju un skaistāka pieclatnieka vai vieglāku santīmu apspriešanu – piecu eiro zīme nepatīk, bet eiro centi tik biezi un smagi, ka plēš maku un nospiež kabatas.

Gaušanās ir mūsu stiprā puse. Lai gan jāsaka, ka šoreiz tai ir pamats, – beidzot spējam atzīt, ka mums kaut kas ir (bija) labāks nekā citiem. Tikai žēl, ka to darām pagātnes formā. Neatminu, ka pirms pieciem gadiem tik plaši un skaļi tiktu slavēta mūsu – pasaulē visskaistākā – nauda. Bet tas jau arī tikai loģiski – kā jau tas ierasts, latvietis vienmēr ir bijis tas cietējs, kuram visi dara pāri un kurš par savām vērtībām sāk cīnīties tikai tad, kad tās izzūd.

Par šīs nedēļas aktualitāti – cīņu par ministru krēsliem un partiju raušanos pie naudīgākām ministrijām – tomēr nerunāšu, lai gan likās, ka tas izskatīsies "nestilīgi" (uzrakstīto spriedelēšanas rindkopu nolēmu izdzēst).

Labāk turpināšu par mūsu vērtībām. Šīs nedēļas nogales Eiropas kultūras galvaspilsētas atklāšanas aktivitātes Rīgā un Siguldā ir apliecinājums tam, ka mums ir ko parādīt pašiem sev un pasaulei. Atliek tikai to novērtēt. Bet dzīvā grāmatu ķēde, kas uz Gaismas pili nogādās vienu no mūsu lepnumiem un vērtībām – grāmatas, skaidri parāda, ka tomēr ir pietiekami daudz tautiešu, kas vēlas būt aktīvi, iesaistīties, pielikt roku kopējam darbam un ieiet vēsturē. Ieiet vēsturē, kā to pirms 23 gadiem izdarīja visi tie, kuri gan darbos, gan domās bija "uz barikādēm" (gluži pašsaprotami liekas nepaskaidrot šo vārdu salikumu, jo esmu visai pārliecināta, ka Latvijā nav tādu cilvēku, izņemot bērnus, kas to neatpazītu).

Neviļus nonācu pie secinājuma, ka šis gads Latvijas vēsturē tiks ierakstīts ar trekniem burtiem – to palīdzēs gan nacionālās valūtas maiņa, gan nozīmīgais Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas tituls, gan kārtējā pagaidu valdība. Tātad šis ir arī mūsu iespēju gads, tāpēc nepaliksim malā, runāsim, darbosimies jau šodien, lai pēc gadiem nav atkal biežāk jālieto "mums bija" nekā "mums ir".