Vecā gada Latvijas televīziju ziņu izlaidumos ik vakaru nācās noklausīties valdības apmaksātas propagandas akciju sekvences (tātad "melnā PR" kampaņu ar sistemātisku smadzeņu skalošanu) par to, cik eironaudas biogrāfija krāšņa un cik laimīga būs mūsu kopdzīve ar šo maiņas līdzekli nākotnē.
Spožās taures un bungu rībināšana
Krāsaini, sapucēti reportieri un komentētāji ar maniakālu optimismu balsī dziedāja verbālas odas mūsu gaišajai eironākotnei. Nenogurdami. Sāku pieķert sevi pie domas, ka atrodos Ķīnā, Kubā vai Krievijā, kur šāda sabiedrības smadzeņu skalošana ir 100 % pieņemta lieta. Taču Latvijā kā demokrātiskā valstī šāda ētera laika pirkšana plašsaziņas līdzekļos no varas puses nekādi nav un nevar būt akceptējams solis. Esmu joprojām nepatīkami pārsteigta par mūsu valsts eiro ieviešanas komitejas nekompetenci darbā ar sabiedrību. Demokrātiskas saites nodibināšanas vietā mums "vajadzīgā platforma" tika "iebērta informatīvajā silē" kā lopiem – visprimitīvākās Staļina vai Mao varas didaktikas stilā.
Šajā varas viedokļa unisonā kā artilērijas zalve (periodiski) izšāvās mūsu finanšu ministra Andra Vilka "uzbrēcieni" žurnālistiem (20.12.2013.) par to, ka eirolaimes apšaubīšana ir valsts nodevībai pielīdzināms manevrs un ir tieši tāpēc "vienkārši nepieļaujama" žurnālisma izpausme (A. Vilka bāršanās LTV rīta ziņu ēterā, reaģējot uz kolēģa iebildi).
Kā kronis visam mums tika piedāvāts Vecgada nakts šovs ar troiku (premjeru, finanšu ministru un bankas direktoru) galvenajās lomās. Tātad ar tiem pašiem centrālajiem tēliem, kas finanšu krīzes sākumā "iemenedžēja" mūs iekšējās devalvācijas procesā, kuram sekoja gigantiska humāna katastrofa. Tā pati, kas nav beigusies joprojām.
Dievs svētī eiro?
Tagad bija iestājies jaunais 2014. gads un mums, TV skatītājiem, no jauna bija jānoraugās, kā viņi (kopā ar galveno varoni – sarkanu bankomātu) uz bankrotējušā "Parex" sliekšņa izvelk pirmos eiro ārā no "naudas mašīnas" mutes. Pēc tam ieskanējās aleluja no kāda galmam tuva kora un tautai bija jāsāk par to raudāt laimes un aizkustinājuma asaras. Kā tobrīd norādīja atkalievēlētais bankas direktors – ja mums krīzes sākumā "būtu bijis šis eiro", tad nekāds posts Latviju nebūtu skāris un ārzemnieki nebūtu šurp braukuši mūs pamācīt un pārmācīt.
Glābējs eiro ir ieradies! Beidzot! Aleluja! Āmen!
"Eiro ieviešanas šova" autors šajā brīdī bija jau pilnīgi zaudējis mēra izjūtu. Atlika vēl uzzināt, ka pirmie desmit pirmā janvāra naktī dzimušie bērniņi sauksies Eira – Eura, Eirs – Eurs; ka eiroMildu katrs otrais latvietis turpmāk nēsās ietetovētu uz ādas (virs sirds) un ka Baumaņu Kārļa himnas teksta vietā mēs turpmāk dziedāsim tikai vienu frāzi: "Dievs, svētī eiro!" Pēc tam debesīs – visās Latvijas pilsētās vajadzēja vēl uzšļacināt strūklaku kori, gaisā palaist miljoniem baltu baložu, zili zeltītu raķešu (no ūnijas karoga) un lidmašīnu spiets pāri mūsu valstij vēl varēja lēni pārvilkt pāri gigantisku karogu ar Hermana van Rompeja portretu.
Apmēram šādas izdarības pietrūka, lai eirolaime mums būtu pilna, neatgriezeniska un konsolidēta.
Nākamajā rītā
Pēc pamošanās pirmajā janvārī laime Latvijā bija jau iestājusies. Pirmie maksājumi eiro degvielas uzpildes stacijās norisinājās netraucēti, ar karti. Taču problēmas sagādāja norēķini ar skaidru naudu.
Cenšoties samaksāt ar latu monētām par auto novietošanu stāvvietā Rīgā, Dzirnavu un Skolas ielas krustojumā, 2. janvārī nekas neizdevās. Bija vajadzīgi eiro. Kāds neparasti izpalīdzīgs, nepazīstams vīrietis iebēra mums saujās centus. Uzdāvināja naudu 1,42 eiro, kā pasakā. Tagad varējām samaksāt par pusstundas stāvēšanu, jo nebijām laukos izlasījuši, ka "no 2014. gada 1. janvāra automātos būs iespējams norēķināties tikai ar eiro" ("Diena", 2013.27.12.) un Rīgas sms maksāšanas sistēma mums nav pazīstama.
Kāpēc stāvvietas īpašnieks tā drīkstēja rīkoties? Protams, politiski ekonomiskā vara (ieskaitot stāvvietu īpašniekus) šādā brīdī lobēs sev labvēlīgus noteikumus (ieviešot sev izņēmumus, kas palētina izmaksas pārejas periodā), tādējādi uzspļaujot uz 2013. gada 4. aprīlī izstrādātajām vadlīnijām, kas sniedza papildu skaidrojumu Eiro ieviešanas kārtības likumam (EIKL) un Latvijas Nacionālajam euro ieviešanas plānam, kurš nosaka, ka lata un eiro vienlaicīgas apgrozības periods ir divas nedēļas, sākot ar eiro ieviešanas dienu, t. i., no 2014. gada 1. janvāra līdz 2014. gada 14. janvārim.
Tagad izrādās, ka pastāv likuma izņēmuma 7. pants, kurš atļauj ar 1. janvāri auto stāvvietās pieņemt tikai eiro. Finanšu ministrijas eiro komunikācijas nodaļas speciāliste Dace Kalsone paskaidroja, ka pārejas situācija pieprasa visu pušu interešu respektēšanu. Dubultās maksājumu sistēmas ieviešana "aparātos" divu nedēļu garumā janvārī būtu varējusi sadārdzināt konkrētā pakalpojuma cenu. Viņi esot darījuši, ko spējuši. Viņi ir šīs valsts patrioti un vēl savai Latvijai to vislabāko. Par to es nešaubos – administratīvais personāls ir strādājis atbildīgi savu iespēju ietvaros. To redz.
Saprotams, ka naudas nomaiņas process nav viegls solis. Nedz ieviesējiem, nedz lietotājiem. Finanšu ministrija ir sakārtojusi procesus un turpina sinhronizēt: "Lūdzu pacietību, viss notiek" (Dace Kalsone). Bankas esot ieslēgušas visus iespējamos līdzstrādnieku resursus ("Swedbank", Kristīne Jakubovska) un aicina nekrist histērijā, ja maisiņu "ar monētām piecu latu vērtībā" neizdosies samainīt uz eiro šodien vai rīt. To varot darīt visu gadu. Uz Lieldienām rindas bankās būšot mazākas nekā tagad.
Mēs esam unikāla valsts ar iespēju vēl ilgi nomainīt latus pret eiro (Dace Kalsone).
Esam.
Taču problēma ir citur. Tā ir reformas politiskajā atbildībā.
Laikam nekad agrāk nav nācies tik uzkrītoši saskatīt kreisās politiskās domāšanas iztrūkumu Latvijas finanšu politikā. Proti – reformas akcents pie mums netiek likts uz to, cik ērti būs mums – pircējiem pāriet no latiem uz eiro. Nē, viedokļa, likumu un lobija noteikumus mums diktē lielkapitālisma domāšana un globālisma loģika.
Tantei Annai Melnsilā vai Jēkabam Saraiķos nāksies gaidīt ar savu "sudraba latiņu un bronzas santīmu" kulīti vismaz līdz Lieldienām, lai samainītu tos uz eironaudu. Monētas nevar iemaksāt bankomātā.
Tā ir trūcīgo cilvēku nauda.
Par viņiem reformas gaitā ir domāts vismazāk.
Politiski – visbezatbildīgāk.
Tādējādi var secināt, ka, pārejot uz eiro, Latvijā priekšroka tiek dota "pārdevēja" izdevīgumam, nevis "pircēja" vajadzībām un ērtībai. Pamošanās nākamajā rītā ar Latviju eiro zonā man nebija patīkama. Vienkārši tāpēc, ka "pāreja uz euro" pašlaik notiek no varas un lielkapitāla pozīcijas viedokļa, nevis izejot no parastās tautas vajadzībām.
Neglītā nauda
"Cik eiro ir neglīts! Nesmuka nauda. Ja salīdzina ar latiņiem," konstatē pazīstams tērpu dizainers un nopūšas. Viņš pārcilā papīra naudu un apskata monētas. Mēs mēģinām iebilst, ka "nauda paliek nauda", ka "maiņas līdzeklis" var arī nebūt glīts; ka svarīgāks ir cipars uz naudaszīmes, nevis tā estētiskā vērtība, bet latviešu mākslinieks nepiekrīt.
"Kā varēja vācieši un visi pārējie sarūpēt sev tik bezgaumīgas naudas zīmes!" viņš nerimstas, un man nav ko atbildēt. Pārcilāju atmiņā visu masīvo eiro aģitācijas kampaņu un tās nospiedumus Latvijas medijos un neviļus pasmaidu par vienu no reklāmām, kurā kāda glīta meiča pārsteigumā ieplestām acīm pētīja 20 eiro banknoti. To varēja redzēt uz stabiem un plakātiem brauktuvju malās. Neko vairāk par līdzjūtīgu nožēlu šī pozitivizācijas akcijas detaļa neizraisīja. Turpat līdzās rēgojas audiovizuāli aicinājumi TV ekrānā "aptaustīt" eiro naudu kā linu palagu un tieksme poetizēt pat uz eiro banknotēm savietotās ūdenszīmes.
Tagad, kad kampaņa ir garām un eiro nauda kļuvusi par mūsu ikdienas sastāvdaļu, ir skaidri redzams, ka Latvijā trūkst politiskā spēka, kas drosmīgi un principiāli pārstāvētu mazā cilvēka intereses pret lielkapitālu un globalizācijas cunami.
Skaidrs ir viens. a) Pašreizējās varas partijas Saeimā soļo varas un naudas noteiktajā ritmā. Kapitālam vienmēr (arī tagad) ir bijusi priviliģēta situācija, un būtisku pretenziju pret naudas maiņu šim iedzīvotāju slānim nav, jo viņi diktē likumus un noteikumus pārējiem. Viņiem viss OK. Nesūdzas.
b) Sabiedrības liela daļa, kura iztiek bez interneta bankām un dzīvo ar santīmu un latu maisiņu rokā, tomēr to nevarēs viegli un ērti samainīt uz eiro (bez stāvēšanas 50 minūšu rindā bankā) jau rīt. To varēs izdarīt tikai pēc Lieldienām. Tad rindas būs mazākas. Viņi ir sekundāra sabiedrības daļa, ar viszemāko Latvijas tiesību privilēģijas koeficientu. Pakārtotie varai un naudai. Viņi arī nesūdzas, jo neredz jēgu savai valstij.
Par ko mēs vēlēsim gaidāmajās vēlēšanās valstī un Eiroparlamentā?
Vēlēsim tos, kas, plānojot savu politiku, pirmkārt domā par cilvēku ar sīknaudas maisiņu rokā janvāra pirmajās dienās. To pašu, kurš tic TV, radio un preses reklāmām un ir pārliecināts, ka viss pēc pirmā janvāra notiks gludi un ērti.
Taču tā nenotika.
Vismaz viņam noteikti ne.
Tāpēc ir vajadzīga jauna politiskā partija, kas vienādi godīgi aizstāvētu gan latviešus, gan krieviski runājošos varas, naudas un globalizācijas spiediena priekšā. Ir vajadzīga jauna stila kreisā partija, bez Marksa, Engelsa un Ļeņina karogā.
Cerams, ka šāda partija ieradīsies mūsu politikas spektrā uz palikšanu, jo nevar būt, ka politikā iet cilvēki vienīgi iedzīvošanās nolūkā.
Ceru, ka pavisam drīz piedzims "kreisais Fēnikss" no politiskā apmulsuma pelniem un noenkurosies šeit uz palikšanu.
Vienkārši tāpēc, ka bez godprātīgas kreisās partijas Latvijā vairs nevar iztikt. Nekādi nevar.
Kritiskais brīdis ir sasniegts, un naudas maiņas benefice tās klātneesamību atkal izgaismojusi negaidīti spoži.
Jā, eiro ienākšana ir klupinājusi mazo cilvēku.
To pašu, kurš šodien stāv lietū uz ielas ar pieciem latiem saujā veikala priekšā, kur visu pārdod tikai par eiro.
To pašu, kurš nevar gaidīt līdz Lieldienām, jo vairāk naudas viņam nav.
Viņš stāv un gaida.
Vai mēs politiķiem viņa situāciju piedosim?