Vienlaikus nevaru nedomāt par tām 27 katru dienu aprautajām, iznīcinātajām nevainīgajām dzīvībām, ko mēs, aci nemirkšķinot, pieļaujam zaudēt tā saucamajā aborta procedūrā. Katru dienu 27 nedzimušu bērnu dzīvības, nevainīgas dzīvības tiek slepkavotas ar mūsu klusējošu piekrišanu.
Pēc Zolitūdes mēs runājam par sistēmas vainu. Un nav tā ietverama tikai būvnieku, celtnieku un inženieru vidē – tā ir arī mūsu akceptētā, ar valsts atļauju legalizētā nedzimušo bērnu slepkavošana. Arī tā ir sistēma. Sistēma to pieļauj, sistēma tai piekrīt.
Divās dienās mēs vidēji zaudējam tik cilvēku, cik gāja bojā Zolitūdē. Bet nav sveču, nav sēru lentu un sēru dienu. Mēs – sistēmā iekļautie – akceptējam šo nevainīgo, vēl sāpes izkliegt nespējīgo bērniņu slepkavības.
Zīmīgi, ka Zolitūdē negāja bojā neviens bērns. Varbūt tas bija atgādinājums par to, ka savā brīvvalstī mēs jau esam zaudējuši tik bērnu, cik nevienā pasaules karā, nevienā izsūtīšanā.
Mēs savā valstī to pieļaujam, mēs savā valstī par to klusējam. Bet viņu asinis brēc uz debesīm, un debesis neklusē par tādu netaisnību, par tādu vājprāta varmācību!
Gabalos sarauti, šie bērni mirst sakropļoti, nomērdēti vai nāvējošās indēs nosmacēti. Un tad mums nav žēl!
Mēs sakām, ka tā ir sistēmas vaina, kas notika Zolitūdē. Mēs steidzam ziedot naudu, it kā izpērkot vainu, bet turpinām nogalināt nedzimušus bērnus. Katru dienu un likumīgi. Bet varbūt tieši par to mēs tikām brīdināti? Varbūt tas ir tas svarīgākais, kas mums kā tautai ir jāsaprot, – beidzam slepkavot nevainīgas dvēseles, beidzam kā valsts klusējot akceptēt to, ka var būt kaut kas svarīgāks par cilvēka dzīvību. Beidzam paši savā valstī, ik gadu nogalinot, zaudēt vienu Cēsu lieluma pilsētu. Paši savējos, paši savā valstī, nevis kāds ļaunais no āra, bet mēs paši savu likumu aizsegā.
Šoreiz pat ar Eiropu savu bērnu slepkavību piesegt nevaram, jo Eiropa neprasa. Eiropa ļauj katrai valstij lemt – vai dzīvība ir augstākais un svarīgākais. Kāpēc ir jēga būt un valstij pastāvēt?
Te nevajag neko pārcilvēcīgu. Vienkārši savos likumos ierakstām: "Mēs abortu neatļaujam. Mēs savus bērnus nogalināt vairs negribam." Un debesīs līksmosies par katru, kuru tādā veidā mēs visi kopā būsim izglābuši. Un mēdz notikt, ka debesu līksmība skan arī virs zemes!
Dievs var svētīt, Dievs grib svētīt, bet – kā lai svētī, ja turpinām bez vainas nogalināt?
04.12.2013 14:40
54 pret 27 jeb dzīvības, kuras neviens neskaita
Autors Eva Lūse, žurnāliste
www.foto.delfi.lv
21. novembris aprāva 54 nevainīgas dzīvības. Tā ir netaisnības izjūta, neizpratne un sāpēs izkliegti jautājumi. Tā tas ir. Nāve ir skārusi mūs visus.