Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Sākumā vēlos uzsvērt, ka mans uzdevums šeit nav izvērtēt Ungārijas jaunās konstitūcijas atbilstību ES tiesību normām saistībā ar reformām tieslietu sistēmas, Centrālās bankas un datu aizsardzības dienestos. Centīšos norādīt uz tiem aspektiem Ungārijas konstitūcijā, kas ieskicē valsts varas un lomas jaunu izvērtējumu un norāda uz iespējām, kā valsts, priekšplānā liekot kopīgu sabiedrības labumu un cieņu pret indivīdu, var stāties pretī mūsdienu pasaules izaicinājumiem.

Protams, mēs nevaram tiešā veidā novilkt paralēles starp Latviju un Ungāriju, mūsu vēsturi, nācijas veidošanos un tās lielumu, kā arī politisko nepieciešamību pēc jauna valsts pamatdokumenta. Tomēr varam pilnā mērā pievienoties tam, ko ungāri atzinuši savā konstitūcijā, tas ir – pēc divdesmitā gadsimta desmitgadēs iedragātās morāles mums ir vajadzīgs garīgās un intelektuālās atjaunotnes ceļš.

Saskaņā ar Ungārijas jauno konstitūciju vērtības, kas veido un uztur nāciju, ir sekojošas: Dievs (Konstitūcija sākas ar vārdiem: "Dievs, svētī ungārus!"), kristīgā ticība («Mēs atzīstam kristietības lomu nācijas uzturēšanā,» baznīca skatīta kā ļoti nozīmīgs kultūru veidojošs faktors; zīmīgi, ka Eiropas Savienības Konstitūcijā nav nekādas norādes uz kristīgo ticību, līdz ar to arī Lisabonas līgumā tās nav), vēsture («Mēs esam lepni, ka svētais Stefans izveidoja Ungārijas valsti uz stipriem pamatiem un darīja mūsu valsti par daļu no kristīgās Eiropas pirms tūkstoš gadiem. Mēs esam lepni pa mūsu priekštečiem, kas cīnījās par mūsu zemes izdzīvošanu, brīvību un neatkarību.»), tauta («Mēs esam lepni par ungāru izcilajiem intelektuālajiem sasniegumiem. Mēs esam atbildīgi par mūsu pēctečiem.»), ģimene («Ungārija aizsargās ģimenes institūtu kā vīrieša un sievietes savienību (..) un ģimeni kā pamatu nācijas izdzīvošanai. Ungārija motivēs vēlmi pēc bērniem.»), dzīvība un veselība («Embrijs (..) tiks aizsargāts no ieņemšanas brīža,» jebkura eigēniska prakse, cilvēka ķermeņa vai jebkuru tā daļu lietošana peļņas nolūkos, cilvēku klonēšana ir aizliegta; nodrošināt, ka lauksaimniecība paliek brīva no ģenētiski modificētiem organismiem; indīgus atkritumus nedrīkst ievest ar mērķi tos noglabāt Ungārijā), drošība («Mūža ieslodzījumu bez tiesībām uz apžēlošanu piespriež tikai (..) varmācīgos gadījumos.»).

Tagad pievērsīšos tam, kas man šķiet īpaši būtisks. Mēs esam atbildīgi par pēcnācējiem – rakstīts Ungārijas konstitūcijā. Un šī nav tikai atbildība par mūsu valsts vēsturiski politisko mantojumu, mūsu unikālo valodu, kultūru, mūsu pēcnācējiem un viņu dzīves apstākļiem vai dabas resursiem. Tā ir atbildība apzināties, ka mēs – gan Latvija, gan Ungārija – piederam pie kristīgas Eiropas saknēm un pamatiem. Drosmīgi pateikt sekularizētajai mūsdienu Eiropai, ka ungāri apzinās kristietības lomu tautas saglabāšanā un ir atbildīgi par šā nozīmīgā mantojuma nodošanu pēcnācējiem.

Ungāru konstitūcija uzsver nācijas un katra indivīda pašvērtības apzināšanos – «mēs esam lepni par ungāru tautas augsto intelektu». Vai mēs esam lepni (šā vārda labajā nozīmē) par mūsu cilvēku pašaizliedzību, čaklumu, sasniegumiem zinātnes, kultūras vai mākslas jomā? Tieši veselīga cilvēku pašvērtības celšana, citu nenoniecinot un nepazemojot, ir arī Latvijas sabiedrības attīstībai vajadzīgs pakāpiens.

Taču tas nav iespējams bez apziņas, ka attīstība pastāv tās veselumā – ja attīstība neaptver visus cilvēkus un katru cilvēku, tad tā nav patiesa attīstība. Ir nepieciešama tāda attīstības virzība, kas ir visaptveroša. Vatikāna II koncils definēja, ka «cilvēks ir visas ekonomikas sākums, viduspunkts un mērķis». Un tas ir rakstīts arī Ungārijas jaunajā konstitūcijā – cilvēces pastāvēšana balstās uz cieņu pret cilvēku. Tas ir pamats, no kura izriet viss pārējais. Valsts un sabiedrības centrā ir cilvēks, kas radīts pēc Dieva līdzības, un tādēļ viņam piemīt neatņemama cieņa. No cilvēka vērtības izriet sabiedrības vērtība, nevis otrādi.

Balstoties uz šīm atziņām, varam izdarīt arī nākošos secinājumus. Ungāru konstitūcija, tāpat kā Latvijas Satversme, aizsargā laulību kā vīrieša un sievietes savienību. Ungāri pamato šīs savienības mērķi šādi – tā ir garants valsts izdzīvošanai un attīstībai. Tālāk uzsvērta cieņa pret dzīvību no tās ieņemšanas brīža, bet te jāatzīmē, ka cieņu pret dzīvību nevar atraut no jautājuma par tautas attīstību – atvērtība dzīvībai ir sabiedrības attīstības pamats. Ja sabiedrība iet pa dzīvības noliegšanas vai iznīcināšanas ceļu, tā izsīkst un nespēj rast vajadzīgo motivāciju, lai iestātos par patiesu labklājību. Attīstot tālāk ģimenes tēmu, ungāru pamatdokumentā atgādināts, ka vecākiem ir pienākums rūpēties par bērniem un pieaugušiem bērniem ir jāuzņemas pienākums pret vecākiem.

Baznīca vienmēr ir uzsvērusi, ka taisnīgums un cieņa pret indivīdu attiecas uz visām saimnieciskās darbības fāzēm, jo tās skar cilvēku un viņa vajadzības. Tādējādi katram saimnieciskam lēmumam ir morālas konsekvences, un resursu pārdale nedrīkst notikt individuāla labuma dēļ, vairojot otra nabadzību. Gavēņa laikā vēlos īpaši pievērst uzmanību šai parādībai, kuru baznīca ir atzinusi par nopietnu grēku, proti, grēks ir apzināta rīcība, kuras rezultātā notiek iedzīvošanās uz nabadzīgāku sabiedrības locekļu rēķina, tādējādi vairojot sociālo nevienlīdzību sabiedrībā. Ungāri ir definējuši pienākumu palīdzēt trūcīgajiem un nespējīgajiem, valsts kalpojumu saviem pilsoņiem bez ļaunprātības un aizspriedumiem, un to, ka pilsonim un valstij ir kopīgi mērķi – sabiedrības labuma vairošana.

Ungārijas konstitūcija aizsargā un novērtē mākslinieku un zinātnieku ieguldījumu, viņu izpausmes brīvību. Pie katras Eiropas nācijas tradīcijām pieder arī dziļa kultūras un baznīcas mijiedarbība, un šī saikne bija īpaši cieša Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā. Kopīgam labumam ir vajadzīgas attiecības, kas integrē zināšanas dažādos līmeņos. Arī šodien nenovērtējami liels ir nācijas intelektuāļu, kultūras un zinātnes jomā strādājošo ieguldījums valsts attīstībā. Bet mākslas uzdevums ir atklāt patiesību un atainot skaisto. Ja tāda nav mākslas virzība, ja tā aizēno patiesību, tā pamazām degradē arī indivīdu un sabiedrību.

Ungāru konstitūcija, tāpat kā Latvijas Satversme, nosaka, ka valsts ir atdalīta no baznīcas. Ungāri pasaka – valstij un baznīcai kopā ir jāstrādā sabiedrības labumam. Protams, baznīca neuzskata, ka tās uzdevums būtu piedāvāt tehniskus risinājumus, tie ir attiecīgo valsts institūciju kompetencē. Līdzīgā kārtā valstij ir jārespektē specifiskā baznīcas misija – sludināt Kristus vēsti, veidojot cilvēka un nācijas sirdsapziņu. Tāpēc, kalpojot vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, baznīcai un valstij ir morāls pienākums risināt dialogu un līdzdarboties sabiedrības labuma dēļ.

Noslēgumā vēlos teikt, ka labais ne vienmēr ir izdevīgs. Tā īstenošana prasa drosmi, arī atteikšanos. Bet Dievs ir modinājis cilvēkā vēlmi «būt kaut kam vairāk», Viņš ir cilvēka patiesas attīstības garants, lai pasargātu cilvēku no pašiznīcināšanās. Tieši tāpēc ungāru paveiktais ir atzīstams un novērtējams, jo arī mūsu uzdevums ir skatīties ne pa labi, ne pa kreisi, bet dziļumā. Ungāru konstitūcijā ir pateikts, ka šis pamatlikums ir mūsu tiesiskās kārtības pamats, tas ir, kā mēs vēlamies dzīvot – ka vēlamies atbalstīt stipras ģimenes, cilvēka cieņu un dzīvības svētumu. Tāpēc gribu arī mums – šodienas Latvijas sabiedrībai – uzdot šo pašu jautājumu – bet kā mēs vēlamies dzīvot? Kādu mantojumu mēs gribam nodot pēcnācējiem?

Ungārijas himna, līdzīgi kā Latvijas, sākas ar vārdiem «Dievs, svētī ungārus!». Tātad arī ungāri savu himnu ir veidojuši kā lūgšanu. Ir svarīgi, lai arī mūsu valstī likumdošanā tiktu iestrādātas vērtību normas, kas nostiprina tautas garīgos pamatus, ģimeni un cilvēka dzīvības svētumu.

Dievs, svētī Latviju!