Reģionos, kur meži bagātāki dabas veltēm, ceļmalās sēž ogu un sēņu tirgotāji. To galdi klāti gailenēm, mellenēm, avenēm, dažviet arī lācenēm, bet pa retam gadās arī bekas. Kurš pelna iztikai, kurš sēņo savam priekam, bet kārtīga latvieša vasara ir grūti iedomājama bez meža priekiem.
Kas attiecas uz sociālajiem tīkliem – mūsdienās ļaudīm arvien izteiktāka kļūst vēlme atskaitīties un citiem ziņot par to, ko dara un kur atrodas. Iečekojas forskvērā, ieraksta tviterī lielākos piedzīvojumus, bet feisbukā ievieto fotogrāfiju tieši no notikuma vietas. Bet, kad runa ir par sēņošanu, – latvietis skaudīgais ņem virsroku un savas zināšanas par labākajām sēņošanas vietām ir gatavs ņemt līdzi kapā. Un ne jau visiem ir vecmāmiņas un opji, kuri saviem mazbērniem ierāda ražīgākos zemes pleķīšus.
Lai cik dīvaini tas būtu, ir meži hektāru platībās, kur sēņu nav un nebūs. Lai gan pēc skata, koku blīvuma, sūnām un kopainas tie precīzi atgādina tos, kur sēņu papilnam, labākajā gadījumā pa ceļam izdodas salasīt mellenes, kazenes un brūklenes. Par spīti sēņu noslēpumainajai dabai, katru gadu apmēram 80 % iedzīvotāju dodas mežā – 85 % sēņo, 60 % ogo, liecina Latvijas Valsts mežu un pētījumu centra SKDS veiktā Latvijas iedzīvotāju aptauja. Visaktīvākie meža prieku baudītāji esot cilvēki ar vidējo un augstāko izglītību. Interesanti, ka Latvijā staigāt pa mežu gumijas zābakos ar grozu un nazi rokās nav nekas īpašs, kamēr Anglijā, Vācijā vai citās Eiropas valstīs par tādām izdarībām nāktos skaidroties ar policiju.
Brīvdienās paziņu profili sociālajos tīklos papildinās ar fotogrāfijām, kurās redzami pilni grozi brangām baravikām un svaigi marinētu sēņu burciņas. Katrs lepojas ar savu brīvdienu guvumu un rada citos baltu skaudību.