Mozus sacīja uz Dievu: "Redzi, kad es nākšu pie Israēla bērniem un viņiem sacīšu: jūsu tēvu Dievs mani pie jums ir sūtījis, – tad tie jautās: kā Viņu sauc? – Ko tad lai es viņiem saku?" Dievs sacīja uz Mozu: "ES ESMU, kas ES ESMU." (2 Moz 3, 13-4)
Dievs nav tikai mūsu himnas pirmais vārds, nedz arī formāla ceremoniāla frāze, nedz patriotiska mantra. Šajā Sv. rakstu vietā Dieva sacītais attiecas ne tikai uz Viņu, bet arī uz mums. Viņš ir ne tikai mūsu Radītājs, bet arī cilvēka dzīves pamatnosacījums.
Dieva teiktais "ES ESMU, kas ES ESMU" norāda uz to, kas Viņš ir. Katra definīcija tiek veidota apjomā, mazāko saattiecinot ar ko lielāku. Kad saku: "es esmu cilvēks", tas nozīmē, ka es – viens indivīds – esmu par sevi daudz lielākās kopas "cilvēki" neliela daļa. Tā kā par Dievu nekas lielāks nav, Dievs saka: "ES ESMU, kas ES ESMU." Bet ne tikai savu majestātiskumu Dievs atklāj šajā dialogā. Šo sarunu var izlasīt arī kā Dieva jautājumu Mozum: "Es zinu, kas es esmu. Bet vai tu zini, kas tu esi?"
Pēc vārdiem "es esmu" vajadzētu sekot kam būtiskam, ļoti svarīgam, kas palīdzētu saprast to, kam man/mums ir jābūt, kas jādara, lai savu identitāti uzturētu un vairotu un ko darīt nedrīkstam, jo tas mūsu patību nodotu un iznīcinātu. Vārdiem pēc "es esmu" jābūt spēka, atbalsta vārdiem. Lai par sevi varētu sacīt "es/mēs esam", ir jāatrod kas nozīmīgs, kam piederam, kas mūs ceļ pāri ikdienībai, pāri par dzīvi tikai tās izdzīvošanas režīmā.
Varam sacīt: visi kristītie un ticīgie esam Dieva bērni. Tas ir pareizi. Bet kā lai to dzīvojam? Vai ir kāda īsa, skaidra atziņa kā formula?
Jā, tāda ir. 1873. gada 26. jūnijā (pēc jaunā stila 8. jūlijā; tātad drīz varēsim svinēt 140 gadadienu!) šeit, Rīgas Latviešu biedrībā pirmo reizi I Vispārējo latviešu dziesmu svētku svinīgajā atklāšanas aktā tika dziedāta tautas lūgšana "Dievs, svētī Latviju".
Tā ir mūsu identitātes formula! No tās izriet kam mums jābūt, kas jādara, lai savu patību uzturētu un vairotu un ko darīt nedrīkstam, jo tas mūsu nodotu un iznīcinātu. Jāzeps Vītols sacīja: "Uzvarā un neveiksmē, gavilēs un asarās – vienmēr no jauna, mūžam spēcīga skanēja dziesma "Dievs, svētī Latviju!"; un kas to dzirdēja, tas nepārprotami sajuta savu vietu cīnītāju rindā" [izcēlums G. K.].
Tātad mūsu pirmā prioritāte ir Dievs, otrā – Viņa dāvana – Latvija un tās valsts. Dievs mūs svētī caur savu dāvanu – Latviju. Pasaulē ir vairāki tūkstoši tautu, un kādas no tām ir skaitliski daudz lielākas kā latvieši un tikai 196 no tām ir sava valsts. Mēs esam to vidū.
Mēs esam tie, kam mēs piederam. Ja kaut kam piederam ar visu sirdi, tad to mīlam. Leonīds Breikšs teica: "No zemes šīs mēs izauguši esam/mums šajā zemē galva jānoliek." Tas nozīmē, ka zeme nav neitrāls lielums. Ne velti to saucam par Tēvzemi un dzimteni. Tātad Latvija un tās pamatnācijas pārstāvis – latvietis – sader kopā. Un tas pats daudzskaitlī – es piederu Latvijai un tātad arī tiem, kas ir tai piederīgi. Tā ir Dieva veidotā pasaules kārtība.
Katra šīs kārtības pārkāpšana ir cilvēkam kaitējoša. Ja kādam tiek laupīts īpašums, tad ar paša darbu un līdzcilvēku palīdzību tas visbiežāk ir atjaunojams. Ja kādam tiek ņemta dzīvība, tad viņa mirstīgās atliekas fiziski paliek dzimtenē; saikne ar Tēvzemi paliek, ir vieta, kur palicējiem atnākt viņu pieminēt, viņš joprojām ir savējo vidū.
1941. gada 14. jūnija deportācija ir sātaniska rīcība un velnišķs plāns, jo tā centās salauzt Dieva veidoto kārtību. Komunistu režīms ne tikai aplaupīja cilvēkus, bet viņus pašus nolaupīja savai zemei, aizvedot vergu darbam un anonīmai nāvei Sibīrijā. Daudzi neatgriezās no lēģeru šausmām. Viņi palika tur.
Kas mēs esam? Latvieši, Latvijas zemes un valsts piederīgie un tāpēc mums nav vienaldzīgs, kas notika ar mūsējiem. Mēs esam piederīgi viņiem, jo mūs pēc Dieva ieceltās kārtības saista kopējā piederība Dieva dāvanai – Latvijai. Mēs nedrīkstam viņus aizmirst, jo viņi ir mūsu pagātne, no kuras mēs paši nākam. Viņus nepieminēt dziļākā būtībā nozīmētu aplaupīt un nodot pašiem sevi. Tāpēc pragmatiskie aicinājumi nerunāt par vēsturi ir aicinājums uz garīgu pašiznīcināšanos.
Varētu pamatoti sacīt, ka šādu nozīmīgu atceres pasākumu kā aizvesto piemiņas braucienus plānveidīgi vajadzētu veikt valsts institūcijām, atvēlot attiecīgos budžeta līdzekļus utt. Kamēr tas vēl nenotiek, mūsu pilsoniskā apziņa, vadoties no himnā noteiktās lietu kārtības, liek katram no mums sacīt: "Es esmu Latvija, Latvija – tas esmu es. Mēs esam Latvija, Latvija – tie esam mēs."
Tāpēc arī šogad režisores Dz. Gekas vadībā dosimies pa mūsu izsūtīto tautiešu pēdām Krievijas plašumos, šoreiz uz Magadanu kā brauciena tālāko punktu, - kā Latvijas, kā cilvēcības, kā Dieva ieceltās kārtības sūtņi, apliecinot – mēs esam latvieši, mums nav vienaldzīgs, kas un kāpēc ar viņiem notika. Mēs atceramies un pieminam viņus kā savējos. Jo: "mēs esam Latvija, Latvija – tie esam mēs, tātad arī viņi, vienalga, kur tie atdusas".
Lasītais Vecās derības teksts: "ES ESMU, kas ES ESMU" šajā vietā var tikt izlasīts arī nākotnes formā – "ES ESMU, kas ES BŪŠU". Mēs dodamies šajā tālajā ceļā arī sevis dēļ, lai pabijuši tik tuvu viņiem, cik iespējams, atgrieztos labāki kā latvieši, kā savas dzimtenes un valsts patrioti, labāki kā cilvēki. Jo mēs zinām, kas esam. Esam un būsim Latvija. Jo Dievs to tā ir noteicis.