Pēdējā laikā vairāki gan sabiedrībā zināmi, gan citi cilvēki izsaka savas domas attiecībā uz Latvijas nākotni. Arī man nav vienalga, kas notiek ar manu Dzimteni.
Atceros, bērnībā mans vecvectēvs ik vakaru apstaigāja laukus, pielika roku uzartai zemei un, domīgi velkot pīpes kuplo dūmu, kaut ko pie sevis murmināja. Tikai tagad saprotu šī rituāla jēgu, viņš apstaigāja savu sirdi un dvēseli. Es kādreiz iedomājos, ja viņš un daudzi citi vecās paaudzes zemnieki, strādnieki un citi ļaudis redzētu, ko ar Latviju ir izdarījusi saujiņa latviešu politiķu, viņi mūs pārliktu pār celi un riktīgi noslānītu, kas būtu tikai pareizi, jo mēs aizvien pacietīgi klusējam.
Daudz tiek runāts par eiro ieviešanu, pārsvarā dzirdami diezgan vāji un nekonkrēti argumenti par naudas maiņas labumiem. Manuprāt, ir nekorekti Latviju salīdzināt ar Slovākiju, Itāliju, Igauniju u. c., jo šajās valstīs eiro ieviešanas laikā bija daudz stabilāka ekonomiskā situācija, kur pretī mums "veiksmes stāsts" ir tikai Finanšu ministrijas ciparos, tabulās un mistiskā IKP.
Pie reāla ekonomikas uzplaukuma rodas jaunas ražotnes, firmas, pakalpojumu sniedzēji utt., mazinās bezdarbs, mūsu situācijā ir redzama smaga stagnācija, un, iespējams, naudas maiņa to tikai pasliktinās.
Es ļoti labi saprotu, kāpēc valdošā politiskā elite tā trīc un dreb par to, ko teiks Eiropa, jo ir pamatotas aizdomas, ka, ja nebūtu Briseles, tad mūsu valdība vispār nezinātu, ko darīt, jo vienkārši viņi nemāk pārvaldīt valsti. Kādreiz bija tāds kolhozs "Lāčplēsis" (turklāt kolhozs miljonārs), kur priekšsēdētājs bija tautā mīlēts un saukts par Kauliņtēvu (Edgars Kauliņš 1948. gadā kļuva par Ogres rajona kolhoza "Lāčplēsis" priekšsēdētāju). Tad nu lūk, laikā, kad Hruščovs visiem kolhoziem lika audzēt kukurūzu, Kauliņtēvs darīja šādi – apkārt pa lauka malām sasēja kukurūzu, lai no malas, garām braucot, izskatās, ka ir, bet vidū sēja rudzus. Tā viņš atrādījās LPSR kontrolēm. Kāpēc mēs nevaram pārņemt šo pieredzi attiecībā pret ES? Laikam jau nav tik Lielu vīru ar valstisku domāšanu par savu zemi un saviem cilvēkiem, kaut gan ļoti ceru, ka kļūdos.
Tagad daudzi varētu vaicāt, bet ko tad darīt, kā likt politiķiem mainīt attieksmi pret valsti un tautu? Manuprāt, ar savu attieksmi pret viņiem. Lūk, šādi.
1. Boikotēt Saeimas vēlēšanas, jo pilsoņa pienākums nav iet uz vēlēšanām, tā ir pilsoņa izvēle. Pilsoņa pienākums ir maksāt nodokļus un ievērot likumu. Jātiek vaļā no mīta, ka, ja mēs nevēlēsim latviskās partijas, tad atnāks briesmīgie iebrucēji un uztaisīs te Padomju Savienību. Varu teikt ar pilnu atbildību: visu, ko austrumu kaimiņam šeit vajag, viņš nopirks vai ir jau nopircis, un nopircis ar mūsu latviešu politiķu ziņu. Un nevajag balsot par mazāko ļaunumu, jo ļaunums arī Āfrikā ir ļaunums.
2. Jāpanāk, lai tiktu grozīts vēlēšanu likums, kurā jāiestrādā punkts, ka visas partijas tiek finansētas tikai un vienīgi no valsts budžeta. Turklāt summām jābūt līdzīgām, izslēdzot visus ziedojumus, kuri pārsniedz, nu, piemēram, Ls 3000.
Tas, es domāju, ir pirmais solis, kas būtu jāsper, un tad varbūt politikā sāks nākt cilvēki, kuri patiesi saprot, kas un kā ir jādara, lai saglabātu mūsu Tēvzemi un tajā dzīvojošos cilvēkus.
Ļoti ceru, ka ilgi vairs nebūs – ar skārdu pa stiklu!