Lai nebūtu sausa runa, J. Teterovskis "Kalna Pullēnu" pagalmā pie simtgadīga akmens galda piepilda špicglāzīti dzeltenīgā liķiera, ko pats darinājis. Aromāts aizved sendienās, bet ķimenes garšā – pārsteidzoši spēcīgas. J. Teterovska gatavotajam ķimelim ir tikai attāla līdzība ar "Latvijas balzamā" industriāli tapušo. Allažnieki ir pārliecināti, ka Allažu ķimelis var atrasties uz viena plauktiņa līdzās Rīgas melnajam balzamam kā izcils dzēriens, kas pasaulē nes Latvijas vārdu.
J. Teterovska tehnoloģija atšķiras no lielražotāja, un process "nav vienas dienas darbs". Lai taptu labs ķimelis, nepieciešamas četras pamata sastāvdaļas. Ķimenes no lauku saimniecības, cukurs, kvalitatīvs spirts (optimālais stiprums ir 69 %) un ūdens. Pārējās sastāvdaļas garšu tikai noslīpētu. Ūdens ir visbūtiskākā sastāvdaļa, un tieši tā Allažu ķimeli tā ziedu laikos atšķīrusi no visiem citiem pasaulē ražotajiem ķimeļiem. Seno dziru mēģinājuši kopēt Vācijas, Francijas, Nīderlandes, Zviedrijas, Polijas, Kanādas, ASV un citu valstu ražotāji, nosaukumā pat saglabājot Allažu vārdu tā vāciskajā formā. Ar Allažu (Allasch) nosaukumu daudzviet pasaulē joprojām apzīmē visu ķimeņu liķieru kategoriju.
Iegūt pasaules atzinību ar to, kas jau ir zināms visā pasaulē, nav iespējams, uzskata J. Teterovskis. Īpašais knifs, viņaprāt, nav bijušas leģendā aprakstītās specifiskās garšvielas. Nostāsti vēsta, ka neviena pudele netika pildīta, pirms pats barons Blankenhagens pilnīgā vienatnē brūvējumam nebija pievienojis noslēpumā glabātas vielas. Izteikti minējumi, ka barons pievienojis anīsu, fenheli, līčstiebru un koriandru. Taču ķīmiķis ir pārliecināts, ka noslēpuma atslēga ir tieši unikālais Allažu apkaimes avotu ūdens. Alkohols ļoti izceļ ūdens garšu, tāpēc ar sliktu ūdeni labu alkoholu pagatavot nevarot, norāda Allažu ķimeļa atdzimšanas entuziasts, ķīmijas maģistrs un pazemes ūdeņu pētnieks.
Izpētot apkārtnes avotus, viņš izanalizējis, kur ūdens ir vislabākais un garšīgākais. Kā Dieva dāvana ir sievas dzimtas īpašumā plūstošais spēcīgais avots, kas pēc sastāva maz atšķiras no daudziem pazīstamajiem Kaļķugravas avotiem, kuru ūdeņiem piedēvē pat dziednieciskas īpašības. Tā kā "Kalna Pullēnu" vietā savulaik bijusi barona pusmuiža, par ko joprojām liecina velvētie pagrabi, J. Teterovskis pieļauj, ka oriģinālajam ķimelim, iespējams, izmantots arī ūdens no paša pagalma. Nostāsti gan vēsta, ka īstais avots atradies Allažmuižā netālu no spirta brūža un iznīcināts, padomju laikā meliorējot laukus.
J. Teterovskis netic "īstajai" Allažu ķimeļa receptei, kuru kapā sev līdzi it kā paņēmusi Anna Smilga, pēdējā ķimeļa meistara "Kaktiņu" Gailiņa meita. Viņa solījusies baronam turēt slepenībā neparastā dzēriena noslēpumu. Ulmaņlaikā valdība sievietei piedāvājusi 10 000 latu par ķimeļa patenta iegūšanu, taču darījumam viņa nepiekrita. J. Teterovskis ir pārliecināts, ka ražošanas procesā pat trauki jāskalo ar Allažu avotu ūdeni, lai rezultāts būtu izcils. Ideju pirmajai ķimeļa "partijai" pirms pusotra gada pametis brālis Andis.
Līdzīgi kā savulaik barons, arī J. Teterovskis ķimelim pievieno vēl citas piecas sastāvdaļas, par kurām runā nelabprāt. Viņš cer, ka pārrunas ar alkohola ražotājiem rezultēsies līdz ķimeļa receptes noapaļošanai un ķimeļa ražošanai rūpnieciskā daudzumā. Tā kā pašmāju alkohola tirgus ir ļoti piesātināts, pastāv cerība pielabināt ārzemnieku garšas kārpiņas. J. Teterovskis uzskata, ka neba leģendārais nosaukums būs tas, kas liks ārzemniekiem pēc vairāk nekā gadsimta pārtraukuma iemīlēt Latvijā ražotu Allažu ķimeli, bet gan garšas īpašības, jo citviet pasaulē ražotie ķimeļi "nav dzerami", kā novērtē J. Teterovskis. Tajos jūtamas visas atsevišķās sastāvdaļas, bet labam dzērienam jābūt ar vienu kopīgu garšu. "Pīrāgs taču arī nedrīkst būt ar miltu garšu!" Pērn Allažos rīkotajā degustācijā starp dažādās valstīs ražotajiem Allažu ķimeļiem par garšīgāko atzīts J. Teterovska brūvējums.
Allažmuižas pils tās ziedu laikos. 1905. gadā to nodedzināja ar visiem ķimeļa pagrabiem. To izdevās atjaunot, taču Blankenhageni līdz ar I pasaules karu ķimeļa ražošanu Allažos pārtrauca./Foto: no Allažu bibliotēkas novadpētniecības arhīva 
Otto fon Blankenhagena laikā "Allažu ķimelis" ieguva zelta medaļas pasaules izstādēs. Pēc īpašumu atsavināšanas barons nodibināja brūzi Vācijā, bet vēlāk pārcēla uz Nīderlandi, nosaukumā saglabājot Allažu vārdu. Laika gaitā Allažu ķimelis kļuvis par ķimeņu liķiera etalonu.
UZZIŅAI
• Krievijas cars Pēteris Lielais ķimeļa recepti savulaik atvedis no Amsterdamas, kur tas ražots 16. gadsimtā, taču pie Allažu muižkungiem Blankenhageniem recepte nonākusi no cita cara – Aleksandra I, ar kuru tiem bijušas labas attiecības.
• Eksportam ik dienu Allažos sagatavots pat līdz 600 pudeļu. Turklāt tumši zaļo ķimeļa pudeļu ražotne arī bija barona rūpala. Ziņa par Eiropas ziemeļos gatavoto neparasto dzērienu aplidoja gandrīz visu pasauli.
• Padomju laikā, piecdesmitajos gados, allažnieki uzgājuši pirms kara dārzos noraktas pudeles ar ķimelīti. Atradēji bija pēdējie oriģinālā ķimeļa dzērāji. Atšķirībā no lielražotāja produkta, īstais bijis mazāk salds un ne tik lipīgs.
• 2008. gadā, sagaidot novadu reformu, kuras rezultātā Allažus iekļāva Siguldas novadā, deputāts Ainārs Latkovskis uz Saeimas sēdi bija paņēmis līdzi pudeli "Allažu ķimeļa", lai uzskatāmi demonstrētu, ka 200 gadus ražotais oriģinālais dzēriens vienā dienā var kļūt par "Siguldas ķimeli".
Avots: Allažu bibliotēkas novadpētniecības materiāli