Pagājuši seši gadi, un prāvās investīcijas atmaksājušās ar uzviju – Ķekavas novada uzņēmums kļuvis par lielāko sausbaranku ražotāju Eiropas Savienībā (ES).
"Pirms daudziem gadsimtiem cilvēkiem bija tikai divi našķi – medus un sausbaranciņas. Tolaik Austrumeiropas iedzīvotāji uz tirgiem gāja pat vairākas dienas, kur iepirka visu nepieciešamo veselam mēnesim, arī sausbaranciņas, kuras sākumā bija mīkstas, taču tikpat labi garšoja arī pēc mēneša, jau sacietējušas," baranku vēsturi fabrikas veikaliņā Baložos īsumā izstāsta uzņēmuma eksporta menedžere Ksenija Magomedova.
Lai gan tradīcijas nav mainījušās, sausbaranku izskats un gatavošana kļuvusi mūsdienīgāka. "Vadot ekskursijas, reizēm bērniem stāstu, ka sausbarankas veido tā: sarullē mīklu un ar pirkstu izdur caurumu. Bērni piekrīt un māj ar galvu, bet, kad saku, lai iedomājas, kā būtu šādi pagatavot trīs tonnas baranku, tad visi sāk domāt," smej uzņēmuma mārketinga vadītājs Aleks Dobrovoļskis un atklāj, ka patiesībā sausbaranku gatavošana notiek automatizēti un uzņēmums var lepoties ar 40 metrus garo jeb pašu garāko sausbaranku ražošanas līniju Baltijā.
Tieši ražotnes iekārtas ir viens no trumpjiem, kas uzņēmumam atvērušas eksporta tirgu. Pašlaik Baložos ražo trīs izmēru barankas, mazākajām vidus diametrs ir tikai desmit milimetri, lielākajām – 45 milimetri. "Daudzi ražotāji izvēlas ražot tikai viena veida – lielās, jo tā ir ērtāk," skaidro K. Magomedova un piebilst, ka uzņēmums atteicies arī no kaitīgajām E vielām un konservantiem. "Sausbarankas gatavojam pēc klasiskās receptes. Neizmantojam margarīnu, bet rapšu eļļu. Sausbaranciņām ar sieru pievienojam dabīgo sieru, ko iepērkam no Vācijas. Ne visi ražotāji var atļauties importēt speciālās izejvielas."
Makaroniem pietrūka miltu
1995. gadā dibinātais uzņēmums sākotnēji darbojies kā makaronu ražotne, taču no tiem laikiem vairs saglabājies tikai nosaukums un uzticīgākie darbinieki. "Mūsu ražotne atradās Rīgā, Mārupes ielā, un toreiz ražojām itāļu pastu un pelmeņus." Pelmeņu un makaronu ražošanai uzņēmums sadarbojies ar vairākiem cieto šķirņu miltu ražotājiem no Čehijas, Ungārijas, Itālijas, taču līdz ar Latvijas iestāšanos ES piegādātājiem miltu eksports uz šejieni kļuvis neizdevīgs un uzņēmumi sākuši sūtīt jau gatavu produkciju. Lai izdevīgi ražotu makaronus, vajadzīgs pastāvīgs miltu piegādātājs tepat uz vietas vai arī miltu ražošanu papildināt ar makaronu ražošanu. "Kā to dara, piemēram, "Dobeles dzirnavnieks"," piebilst eksporta menedžere.
Toreiz pieņemts lēmums uzsākt ražošanu, kas atšķirtos no pārējiem uzņēmumiem. "Pēc ideoloģijas tuvāka bija konditorejas joma, taču, tā kā smalkmaizītes un maizi jau cepa neskaitāmi uzņēmumi, izlēmām uzsākt sausbaranku ražošanu." Piemērotas telpas pārtikas ražošanai – ar smaržu neuzsūcošām sienām, atbilstošu ūdens, kanalizācijas un ventilācijas sistēmu – atrast nebūt nav viegli, tāpēc 2006. gadā Baložos uzcelta fabrikas ēka, kas jau toreiz projektēta ar skatu nākotnē un vietu attīstībai. Pamazām sausbarankām pievienojušās sausmaizītes, prjaņiki, cepumi, kliju spilventiņi, sausmaizītes, rupjmaize un citi izstrādājumi. "Taču tirgus iekarošana jau nenotiek tā – hop! un esam lielākie. Tas ir vairāku gadu darbs, attīstot realizācijas nodaļu, dibinot kontaktus starptautiskās izstādēs," skaidro uzņēmuma pārstāvji.
Ne tikai biznesa aprēķins
Pašlaik Baložu ražotnē ceptās sausbaranciņas katru mēnesi ceļo uz Singapūru, Japānu, Apvienotajiem Arābu Emirātiem, ASV, Kanādu, Austrāliju, Lielbritāniju, kā arī Izraēlu. Uzņēmuma pārstāvji atceras, ka pirms iestāšanas ES, 2004. gadā, uzņēmumam nebijis neviena ārzemju sadarbības partnera, taču tagad jau tie esot aptuveni 40 no 18 dažādām valstīm. "Jā, tagad prasības ir kļuvušas stingrākas, taču esam spiesti attīstīties, vairāk domāt par reklāmu, iepakojumiem."
Jaunu sadarbības partneru meklējumi neesot tikai rūpīgs biznesa aprēķins. Lai iekarotu ārvalstu tirgu, nepieciešams iepazīt arī dažādu tautu garšas kārpiņas un paradumus. "Piemēram, Igaunijā vispopulārākās ir klasiskās sausbaranciņas, Latvijā – vaniļas, taču Lietuvā – magoņu. Tāpat ir tautas, piemēram, vācieši, kas mēdz produktus iegādāties kastēm. Bet šīs zināšanas jau nāk tikai ar pieredzi," teic A. Dobrovoļskis un atzīst, ka konkurence ir milzīga, tāpēc lēmumi jāpieņem, domājot vairākus soļus uz priekšu. "Mums ir jādomā, kas būs pēc 10 un 20 gadiem, kāda Latvijā būs situācija ar darbaspēku, ekonomiku, izejvielām, enerģijas cenām, tāpat iekārtas jāiegādājas tā, lai tās kalpotu vēl nākamos 40 gadus," stāsta K. Mogomedova.
"Mēs domājam līdzīgi kā ikviens cilvēks, piemēram, iegādājoties zābakus. Tu vari iegādāties zābakus par 150 latiem un ar tiem staigāt piecas sezonas, bet vari nopirkt arī par pieciem latiem, un tie labākajā gadījumā kalpos vienu sezonu. Tāpat ir ar iekārtām." Neraugoties uz starptautiskajiem panākumiem, uzņēmums sevi dēvē par novada patriotu, turklāt 40 procenti no 80 uzņēmuma darbiniekiem ir no Ķekavas novada.
Pašlaik aktīvi top programma, kas uzņēmumam ļautu izmantot pēc iespējas vairāk tieši Ķekavas novadā ražotās izejvielas: kafiju, medu, garšvielas. "Viens par visiem un visi par vienu. Jo labāk strādās uzņēmēji, jo lielāka pirktspēja būs novada cilvēkiem, un nešaubos, ka viņi labprāt izvēlētos tieši savā novadā ražotu produkciju," pārliecināts ir mārketinga vadītājs un atzīst, ka pircēji aizvien vairāk uzticas Latvijā ražotiem produktiem. Pircēji ir kļuvuši izvēlīgāki, taču arī gudrāki. "To izteikti pamanījām pēc krīzes. Iespējami mazākā cena vairs nav noteicošais faktors. Cilvēki tagad rūpīgi lasa produktu sastāvu."