"Tikai nerakstiet rožainā gaismā – tā nebūt nav," sākot sarunu, piekodina P. Zvaunis un, pirms nozūd darbos, paskaidro, ka likumdošana Latvijā nav tā draudzīgākā amatniekiem – dažkārt ziemu jāpārlaiž ar stingri savilktu jostu. Tomēr, lai cik tumšas nesavilktos likumdošanas debesis, Ķekavas akmeņkaļi aizvien ierindojami šī aroda augstākajā plauktā ar ievērojamu paveikto darbu sarakstu: Brīvības pieminekļa restaurācija, Latviešu leģiona "Brāļu kapu" izbūve Lestenē, pulkveža Oskara Kalpaka piemineklis Esplanādē Rīgā, neparastā ekspozīcija "Runājošie akmeņi", kas pārsteidza pat francūžus, vides objekti Ķekavas sadraudzības pilsētā Bordesholmā Vācijā, kā arī restaurētās, taču strīdiem apvītās Ministru kabineta ēkas kāpnes un vēl daudzi citi akmenī kalti objekti.
Uz autoralliju ar kaltu
G. Pandars skaidro, ka uzņēmums galvenokārt nodarbojas ar akmens apstrādi un restaurāciju. "Tēlnieks no māla izveido skulptūru dabīgā lielumā, tad atlej to ģipsī, bet mūsu uzdevums ir to precīzi izkalt akmenī." G. Pandars atceras, ka pirmais lielākais objekts, ko atjaunojuši, bijis ģerbonis Rīgas "Brāļu kapu" vārtos – ar šo darbu sevi pierādījuši kā talantīgus akmeņkaļus, un pēcāk jau nākuši pasūtījumi "Brāļu kapu" memoriāla izveidei Valkā, leģionāru kapi Lestenē.
Lai gan uzņēmums dibināts 1987. gadā, G. Pandars akmeņkaļa arodu apguvis pirms 30 gadiem pēc mācībām Rīgas Tehniskajā universitātē, enerģētikas inženieru kursā. "Inženieriem alga tolaik bija vien 120 rubļu mēnesī, tāpēc papildus nodarbojāmies ar tā saucamajiem bezstrādes ienākumiem." Bez tā G. Pandars un P. Zvaunis braukuši arī amatieru rallijā. "Tā kā mums nebija sponsoru, vajadzēja naudu, lai sasisto žiguli atkal varētu salabot."
Tolaik dzīve G. Pandaru savedusi kopā ar akmeņkali, tēlnieku Arnoldu Skribnovski, kas ierādījis šo arodu. "Tāpēc, lai varētu paši sevi sponsorēt rallijā, pa vidu darbiem uztaisījām arī pa kādam piemineklim," ar smaidu atceras akmeņkalis. Līdz ar Padomju Savienības sabrukumu sarucis arī darbs enerģētiķiem un abi kolēģi izveidojuši savu akmeņkaļu uzņēmumu. "Te bija vien mazs šķūnītis. Visu sākām celt no nulles," rādot plašo, akmeņiem klāto pagalmu, stāsta G. Pandars, taču piebilst, ka studijas universitātē lieti noderējušas arī šajā lauciņā. "Apguvu celtniecību, tehniskos rasējumus. Arī inženiertehniskā domāšana ir institūta nopelns." Rūpnieciskā akmens apstrāde pašlaik no izglītības sistēmas ir izsvītrota. "Tagad ir cieto minerālu apstrādātāji. Visi no akmens pamazām attālinās. Tēlnieki diplomu var iegūt, pat nepārzinot akmeni, tā faktūru, kāds tas būs kalts, kāds pulēts."
Skābie lieti dienvidniekus nežēlo
Uzņēmumā aizvien akmens sagataves izstrādā paši, nevis iepērk no ārzemēm. Lai gan daudzi procesi ir automatizēti, daudz tiek izmantots arī roku darbs, kas ārzemju amata brāļiem nereti raisa izbrīnu. Taču tieši roku darbs padara akmeni dzīvīgāku. "Esam spējuši saglabāt to amatniecības daļu, kurā nepieciešams rokas kalums. Automāti tam nespēj tikt līdzi." G. Pandars atzīst, ka šāds darbs ir ļoti laikietilpīgs. "Daudzi uzņēmumi to vairs nevar atļauties, jo termiņi ir īsi un nav pietiekami daudz profesionālu meistaru, lai nodrošinātu darbu izpildi noteiktajā laikā, tāpēc atsakās no šādiem darbiem."
Arī Ķekavas akmeņkaļu darbnīcā darbinieku skaits ir svārstīgs – kad ir lielāki pasūtījumi, darbinieku ir vairāk, ikdienā – aptuveni seši. Pārsvarā mākslas darbi top no Latvijas laukakmens, kas atrodams karjeros, travertīna, kā arī Zviedrijā un Somijā iepirkta akmens, pamatā granīta. "Ziemeļu akmeņi ir piemērotāki mūsu klimatiskajiem apstākļiem nekā no dienvidiem ievestie. Tie mazāk uzsūc mitrumu, nebalē," skaidro G. Pandars. "Mūsu skābie lieti ir agresīvi – pēc diviem, trim skābajiem lietiem un saulītes, marmoram pazūd pulējums, un tas kļūst matēti balts. Šādos apstākļos granīts ir noturīgāks."
Akmeņkalis stāsta, ka, protams, arī dienvidu akmeņi tiek izmantoti, bet tiem nepieciešama ļoti rūpīga kopšana – attīrīšana, atsāļošana un apstrāde ar līdzekli, kas aiztur mitrumu. "Mūsu laukakmens bieži ir skaists tāpat – to vajag pareizi novietot vai tikai nedaudz apstrādāt," uz diviem zem koka novietotiem murķeļiem līdzīgiem laukakmeņiem norāda meistars. "Mūsu akmeņi ir atvelti ar ledājiem, un skābajā virszemē tie ir ārdējušies, kvarca dzīslas ir izaugušas uz āru. Tie ir gadu simteņiem veidojušies tīrradņi, ko pasaulē nevar iegūt ne ar uguni, ne ūdeni."
Laikapstākļi ir viens no būtiskākajiem faktoriem, kas mēdz kavēt akmeņkaļu darbu. "Šogad ziema ir ievilkusies, tāpēc nevaram uzstādīt vairākus vides objektus Daugavmalā, pieminekli Uldim Stabulniekam. Diemžēl Latvijas likumdošana neļauj izmaksāt avansu, pirms darbs nav uzstādīts, taču algas un rēķini ir jāmaksā. Rādām, ka objektu esam pabeiguši, līdz ko nokusīs sniegs, novietosim, bet uzticēšanās ir zudusi," ikdienas lielākās rūpes atklāj akmeņkalis.
Senatnīgi un reizē moderni
Lai gan tehniskās inovācijas būtiski atvieglojušas akmens apstrādi, akmeņkaļa galvenie instrumenti aizvien ir kalts un āmurs, un par vieglu šo amatu nebūt nevar nosaukt, neraugoties uz modernajiem instrumentiem. "Agrāk akmeni urba, plēsa, bet tagad modernajam meistaram ir dimanta griežamais disks un pneimatiskā pistole, kuras galā piestiprināts kalts. Līdz ar to arī kvalitāte ir labāka."
Tiesa, senatnīgu objektu restaurēšanā, kam nepieciešams autentisks nokalums, jāatgriežas pie senajām amata brāļu metodēm. "Tad veidojam autentisku nokalumu." G. Pandars atklāj, ka laika gaitā mainījušies ne vien instrumenti, bet arī attieksme pret akmeņkaļiem – akmeņkaļa darbs mūsdienās vairs netiekot pienācīgi novērtēts, un, lai gan tāpat kā celtnieki darbu veic ar rokām, akmeņkaļa atalgojums ir mazāks. "Tāpēc vairāk tiecamies uz mākslas objektiem, kur nepieciešama precīza nostrāde."
Tomēr vaicāts, kas tad, par spīti visām nebūšanām, ir skaistākais šajā arodā, G. Pandars atklāj, ka lielākais kompliments ir cilvēku atzinība. "Kad vēl pēc gadiem cilvēki nāk klāt un saka: "Nevienam neko labāku šai vietai vēl nav izdevies izveidot!""
