Nedz krīze, nedz citi šķēršļi nav spējuši stāties ceļā, un saimniecība turpina augt. Kopš 2002. gada Annas privāto zirgu pulks palielinājies jau līdz 20 staltiem rikšotājiem, un pašlaik "Tīraines staļļu" saimnieki piedāvā plašu pakalpojumu klāstu.
Pie Stafecku ģimenes uz Tīraini dodas iesācēji, kas zirga mugurā kāpj pirmo reizi, tāpat jaunie sportisti un pat jāšanas sporta profesionāļi. "Kad citiem ir brīvdienas, mums ir karstākais darba laiks. Bieži piedalāmies dažādos pasākumos: kāzās, bērnu ballītēs, prezentācijās. Kāds grib zirdziņu jaunas alus šķirnes atklāšanā Vecrīgas krodziņā – braucam. Kāds grib zirga mugurā jāt gar jūru – kāpjam mašīnā un vedam zirgu turp."
Anna skaidro, ka pašlaik saimniecība spēj nodrošināt teju visus pakalpojumus, kas saistīti ar zirgiem, tostarp zirgu transportēšanu. Savukārt ar Darjas Tihomirovas līdzdalību pamazām tiek attīstīts arī bērnu invalīdu jāšanas sports. Taču viens no svarīgākajām saimniecības uzdevumiem ir zirgu pansija – staļļos mājvieta ir aptuveni 30 zirgiem, kuru saimniekiem nav pašiem sava staļļa.
Tīrainē zirgu pabaro, tīra, nodrošina pastaigas vai trenē. Anna stāsta, ka par ienesīgu biznesu šo nosaukt nevarot, jo saimnieciskās izmaksas ir ļoti lielas – viena zirga uzturēšanai mēnesī jāiegulda vidēji 100 latu, manēžai nekustamā īpašuma nodoklis sasniedzis jau 1000 latu gadā. "Drīzāk savu nodarbošanos dēvētu par skaistu naudas tērēšanu. Hobijs, ar kuru var izdzīvot," nosmej Anna.
Pilsēta seko pa pēdām
Par savu zirgu Anna sapņojusi kopš trīs gadu vecuma. Trenēties jāšanas sportā sākusi 1979. gadā Kleistos, tolaik tur darbojusies Lietišķo sporta veidu skola. Taču 90. gadu sākumā, Latvijai piedzīvojot pārmaiņu laikus, liela daļa sporta zirgu tika pārdota uz ārzemēm, un jāšanas sports Latvijā teju iznīka. Toreiz Anna uz septiņiem gadiem devās uz Vāciju, kur guva vērtīgu pieredzi arī zirgu audzēšanā, pārdošanā un citos ar zirgiem saistītos pakalpojumos.
Nokļūšanu staļļos Tīrainē viņa dēvē par dzīves nejaušību. "Man bija zirgs, ko gribēju turēt citā stallī, taču paziņas ieteica kādu laiciņu zirgu paturēt Tīraines staļļos, tepat bija arī vetārsts." Kā pilsētas meitenei Annai lauki bijuši sveši, taču Tīraine ir tuvu Rīgai un pēc pirmās pavadītās vasaras te iepaticies. Arī pašlaik vairāk cilvēku uz Tīraini brauc tieši no Rīgas. "No pilsētas centra uz šejieni atbraukt var ātrāk nekā no Mārupes – ar vilcienu tikai 15 minūtes. Solīja pat, ka šogad 25. autobusa "Abrenes iela–Mārupe" galapunkts būs tepat aiz staļļiem," stāsta Anna.
Ar laiku uzradies arī otrais un trešais zirdziņš, pēcāk jau parādījušies pirmie zirgu saimnieki, kuri vēlējušies Tīrainē turēt arī savus zirgus. "Kādreiz šie staļļi piederēja Siguldas Ciltslietu un mākslīgās apsēklošanas stacijai. Te bija arī darbnīcas un cūku ferma. Taču stacija sāka jukt un brukt, to nodeva privatizācijai un 2001. gadā stalli iegādājos savā īpašumā." Jau drīz tapa projekts un par Eiropas Savienības naudu uzbūvēta manēža, kur treniņi var notikt arī ziemās. Saimniecībā pastāvīgi strādā vēl divi zirgkopji un divi traktoristi, taču vasarā, siena laikā, bez papildu palīgiem neiztikt. "Pēdējos gados kopā ar vīru Zigmundu paši gādājam sienu no laukiem Plakanciemā un Spilves pļavām, kuras kādreiz apsaimniekoja Mārupes kolhozs. Tad esam darbos līdz ausīm."
Dresēt un kopt zirgus talkā nāk arī audzēknes, kas nodarbojas ar jāšanas sportu. Šovasar zemnieku saimniecībā notiks jau 15. jāšanas sporta sacensības, ko Anna ar vīru iecerējusi organizēt, piesaistot vietējos amatniekus un uzņēmējus, lai sarīkotu svētkus arī tiem, kas nav saistīti ar jāšanas sportu. "Esam nomaļus, tāpēc Tīraines miestiņā šis ir vienīgais vasaras pasākumus." Tomēr Anna atklāj, ka jau drīzumā vietā, kur pašlaik atrodas ganības, Mārupes novada dome iecerējusi būvēt skolu, tāpēc ģimene aizvien nopietnāk apsver ideju pārcelties uz laukiem Plakanciemā, Ķekavas novadā. "Pilsēta pamazām tuvojas, un tādā vidē turēt zirgus nav iespējams."
Audzina kā bērnus
Zirgi, ar ko doties izjādēs, apmācīti jau no pirmajām kumeļa dienām. "Gluži kā bērni tie jāaudzina jau no mazotnes, nevar līdz trīs gadu vecumam atļaut darīt visu un tad pēkšņi mēģināt ielikt rāmjos." Apmācīšana un pieradināšana pie cilvēkiem sākas no kumeļa pirmajām dzīves dienām. "Vajag pačubināt, lai zirdziņš pierod, ka tam pieskaras galvai un ausīm, jāuzliek apauši, jāpaceļ kājas." Kumeļu no mammas atšķir vidēji sešos mēnešos, un tas ir laiks, kad zirgam jākļūst patstāvīgam. Šajā vecumā zirgam sāk griezt nagus, tos vakcinē un pirmo reizi pārbauda zobus, lai tie neizaug šķībi.
"Seglus pirmo reizi zirgam liekam aptuveni trīs gadu vecumā. Ja zirgs ir pieradināts, ar apjāšanu nav problēmas. Ir zirgi, kas izaug tikai sešu gadu vecumā. Tad nopietnu darbu ar viņiem var sākt vēlāk." Tāpat nav vecuma ierobežojuma, kad būtu pareizi mācīties jāt: Tīrainē pirmo reizi zirga mugurā kāpuši gan mazi bērni, gan cilvēki pusmūža gados. Arī mērķi, kāpēc cilvēks vēlas jāt, ir atšķirīgi – viens vēlas reizi gadā doties izjādē uz mežu, cits apjautis sportiskas ambīcijas. Annas 12 gadus vecais dēls Roberts priekšroku dod basketbolam, taču meita Anna Annija desmitajā dzimšanas dienā saņēmusi ilgi kāroto dāvanu – poniju, un nopietni pievērsusies jāšanas sportam.
"Izjādes ar zirgu ir labs trenažieris jebkurā vecumā, jo tiek iesaistīts ļoti daudz muskuļu grupu – uz zirga ir jāturas, jāsēž ar taisnu muguru. Mēs to dēvējam par trenažieri brīvā dabā," smej Anna, taču atklāj, ka pieturas pie stingras nostājas, ka ikvienam, kas vēlas kāpt zirga mugurā, ir jāapgūst jāšanas pamati, kā arī jāizprot zirga psiholoģija, citādi pastāv liela iespēja, ka traumas gūs gan jātnieks, gan arī zirgs.
Augumā varenie un vidēji 500 līdz 600 kilogramus smagie dzīvnieki ir ļoti bailīgi, un tos spēj nobiedēt pat sīki troksnīši. "Masa ir liela, tāpēc stresa situācijās zirgs var kļūt bīstams, taču, zinot zirga psiholoģiju un bagātinot pieredzi, tas viss ir viegli kontrolējams." Anna pauž, ka lietderīgi būtu ieviest noteikumus, kas paredz, ka jāšanas pamati jāapgūst arī tiem, kas vēlas iegādāties zirgu.
Jāšanas sports ierindojams elitāro sporta veidu klasē, un nav noslēpums, ka, lai ar to nodarbotos, finansiālais ieguldījums ir liels, taču ir svarīgi saprast, cik vērtīgs ir šis ieguldījums. "Jā, vecāki izvēlas taupīt naudu, taču bērns laiku pavada pie datora, televizora vai uz ielas un, nedod Dievs, vēl sāk lietot kaut ko aizliegtu. Nākot uz stalli, bērns iemācās rūpēties par zirgiem, saprasties ar tiem, viņam ir citas dzīves vērtības."
"Ja šo jautājumu man uzdotu pirms desmit gadiem, kad pati biju aktīva sportiste, noteikti atbildētu, ka jāšanas sportā mani aizrāva panākumi. Tagad varu teikt, ka gadu gaitā prioritātes ir mainījušās un vairāk gribas pievērsties tieši zirga labsajūtai un komunikācijai ar zirgiem," atzīst "Tīraines staļļu" saimniece Anna Stafecka.
