"Ja pietiks spēka, krāsosim olas arī paši. Turklāt tradicionāli – ar sīpolu mizām," saka saimniecības vadītājs Aigars Kleins. "Savulaik Latvijā putnkopības kūtis bija katrā sevi cienošā kolhozā, taču tagad esam palikuši trīs mazie putnkopības uzņēmumi," situāciju Latvijas olu ražotāju nozarē ieskicē uzņēmējs, kurš jau kopš 90. gadu sākuma vada nelaiķa tēva Aivara dibināto ģimenes uzņēmumu "Rasas".
Ģimene aizvien turpina pilnveidot saimniecību, aktīvi darbos iesaistījušās arī A. Kleina māsa Kristīne un māte Irēna. Pirms 21 gada, uzsākot saimniekošanu, ģimenei neesot bijusi pieredze putnkopībā. Gan tēvs, gan A. Kleins darbojušies celtniecībā. Savulaik arī rozes audzējuši un pārdevuši tās Ļeņingradā, Murmanskā. Tomēr apstākļi tā sakrituši, ka Kleinu ģimene, par pajām privatizējot toreizējā kolhoza "Ropaži" kūtis un vistu ganāmpulku, nodibinājuši savu saimniecību.
"Bruka kolhozi. Putni jau šeit bija. Tagad no tiem laikiem saglabājušās tikai sienas, visas iekārtas esam nomainījuši," stāsta saimniecības vadītājs. Līdzīgi kā uzņēmuma pirmsākumos, arī pašlaik "Rasās" strādā 21 darbinieks. "Daudzi pie mums strādā jau kopš pirmās dienas, cits jau kolhoza laikā," piebilst A. Kleins.
Vairāk kļūdu, mazāk olu
"Vistas ir ļoti jūtīgi putni, tāpēc katra nianse – barība, siltums, gaisma – ir ļoti svarīga. Tiklīdz kaut kas nav tā, kā vajag, ar dēšanas intensitāti vistas pierādīs, ka mums tomēr nav bijusi taisnība," stāsta A. Kleins. Lai vistas dētu ražīgi – aptuveni 300 olu gadā –, rūpīgi jāseko gan temperatūrai vistu kūtī, gan gaismai, uz ko mājputni ir īpaši jūtīgi. "Mainoties ģenētikai – krustojot šķirnes –, olu skaits gadā var mainīties," piebilst saimnieks.
Taču, atšķirībā no cilvēka, vistām ir ļoti specifiska redze – gaismu tās redz mirgojam. "Lai gaisma nebūtu tik intensīva un nogurdinoša, un kristu vajadzīgajā leņķī, izdomājām, ka varam kā lustras izmantot kupolus no kapu svecēm," praktisko, pašu izdomāto inovāciju rāda A. Kleins. "Rasu" vistu kūtīs pašlaik mitinās 33 000 vistu, kas visas ir vienas šķirnes – "Lohman Brown" brūnās vistas. Cāļus ģimene iepērk no Zviedrijas putnu audzētājiem. Jaunuļu ceļš līdz Ropažiem ir garš un sarežģīts: cāļi izšķiļas Zviedrijā, kur speciālisti atlasa vistiņas un gailīšus. Tad diennakti vecos cāļus ievieto apsildāmā mašīnā, kurā temperatūra ir 36 grādi, un transportē uz Latviju.
"Temperatūra, īpaši tikko izšķīlušies cālēniem, ir ļoti svarīga. Kad cāļi atvesti pie mums, liekam tos cāļu kūtī, kur rūpīgi sekojam gaismai, barībai un siltumam un augam." Cāļu kūtī putni aug 17 līdz 18 nedēļas, kad tos pārnes uz vistu kūti, kur ir lielāka gaismas intensitāte. "Pie mums vistas dēj aptuveni gadu." Jaunā vista ražīgi sāk dēt no 18. nedēļas. "Ražība pieaug līdz 90. nedēļai, pēcāk jau tā ir tikai 70 procenti, un vista apēd vairāk nekā spēj izdēt," rādot dēšanas ražības līkni, skaidro A. Kleins.
Dējējvistas, kas vairs neatbilst rūpnieciskās ražošanas prasībām, saimnieki pārdod zemniekiem, un tās turpina dēt, taču vairs ne tik intensīvi. Dēšanas intensitāte un olu kvalitāte lielā mērā atkarīga arī no barības. "Vistas barojam ar Latvijā audzētiem graudiem, ko iegādājamies no vietējiem zemniekiem. Mums pašiem ir dzirnavas. Minerālpiedevas iepērkam no "Rīgas kombikorma rūpnīcas"." Vistas tiek barotas trīs reizes dienā, un čaklās perētājas vienas dienas laikā apēd līdz piecām tonnām graudu. "Cenšamies visu pēc iespējas vairāk automatizēt, taču bez cilvēku darba iztikt nevar. Piemēram, katru rītu kopējs pārbauda, kādā stāvoklī ir vistas, vai ir ūdens un barība."
Putnu ganāmpulks tiek mainīts līdz divām reizēm gadā, parasti siltākajos periodos – martā vai augustā. "Pērn cāļus iepirkām 25. janvārī. Tieši pēc tam uznāca lielais aukstums, tāpēc ieguldījām ļoti daudz degvielas, lai putnus sasildītu. Taču tagad redzam rezultātu – vistas dēj ļoti labi. Tātad bijis pietiekami silts." Tomēr, ja vien ārā nav pārmērīgs karstums vai aukstums, laikapstākļi dēšanas ražību neietekmē – kūtī ir silti vienmēr.
Lielveikali nav mērķis
Iespējams, mazliet netipiski vairumam ražotāju, bet olu realizācija lielajos veikalu tīklos nav "Rasu" mērķis. "Esam ieņēmuši savu nišu, mums ir savi mazie veikaliņi, kam piegādājam olas. Lielveikalos nebāžam savu degunu, jo nevaram nepārtraukti visu gadu nosegt tīklu. Olas periodiski ir lielākas, ja ir vecākas vistas, vai mazākas, ja vistas tikko sākušas dēt." Saimniecībā atvērts arī veikaliņš, kur olas, vistu mēslus un citus Latvijas ražotāju labumus tirgo A. Kleina mamma un māsa.
"Mūsu pircēji pārsvarā ir ap Rīgu: Sigulda, Ogre, Mālpils." Tomēr A. Kleins uzsver, ka pircēji visā Latvijā pratuši novērtēt "Rasu" olas. "Cilvēki ļoti atbalsta Latvijas preci." Taču jau drīzumā nolemts izmēģināt olu tirgošanu interneta veikalā. Lai gan veikala durvis nemitīgi atveras un no tām iznāk pircēji pat ar divām, trijām un vairāk olu bretēm, šogad pircēju esot mazāk nekā pērn. "Iespējams, gavēnis vai Eiropā mazāka pirktspēja. Tā jau ir – ja kādam ražotājam no ārvalstīm olas paliek pāri, uzreiz ved pie mums uz Latviju," konkurentus, kuri nereti olām uzliek mazāku cenu, raksturo saimnieks. "Mēs vistas barojam tikai ar kvalitatīvu barību, ievērojam visus noteikumus, labāko temperatūru, kas ir dārgi, tāpēc nevaram cenu nolaist tik mazu kā gribētos."
Tuvojoties Lieldienām īpaši pieprasītas ir baltās olas. Arī "Rasās" savulaik audzētas vistas, kas dēj baltas olas. "Kādreiz baltās vistas audzēja tepat Latvijā. "Zarja 17" šķirnes cāļus iepirkām Valmierā." Taču tie bijuši grūti laiki, kolhozam trūka naudas vistu barībai, un pamazām visi putnkopji pārgājuši uz brūno vistu audzēšanu. "Vienu laiku iepirkām cāļus no "Balticovo". Kad arī viņi cāļus sāka iepirkt no Vācijas, mēs meklējām citu piegādātāju, un tā sanāca, ka izveidojās sadarbība ar zviedru audzētājiem." Ik palaikam iezogoties prātā doma atsākt balto vistu audzēšanu. "Lai pirmais mēģina lielais "Balticovo" un tad mēs," smej A. Kleins, taču uzsver, ka olas čaumalas krāsa, kas atkarīga tikai no vistas šķirnes, olas garšu un kvalitāti nemaina.
Izglāba tālredzība
Līdz ar 2012. gadu stājās spēkā Eiropas direktīvas par putnu labturības noteikumiem. Tie, kas varēja tos īstenot, turpināja savu darbību, taču tie, kam tik ievērojami uzlabojumi nebija pa spēkam, no spēles izstājās. Prasībās ietilpusi būru paplašināšana – līdzšinējo 550 cm2 tagad būrim jābūt 750 cm2 lielam uz vienu vistu, jāizbūvē laktas, nagu vīles, dētuve un pērtuve.
"Tēvs jau pirms daudziem gadiem paredzēja, ka būs jāmaina vistu būri, un tālredzīgi to arī darījām, neņemot lielus kredītus, jo olu tirdzniecība ir ļoti viļņveidīga – vienu brīdi intensīvāka, vienu brīdi mazāka, bet pakāpeniski, ejot soli pa solim, to visu varam paveikt," stāsta A. Kleins, taču atzīst, ka tas prasījis lielus līdzekļus. Pirms pāris gadiem viena būra paplašināšana vien izmaksājusi aptuveni 10 eiro. "Sākumā šķita, ka Eiropas normas ir liekas, bet tagad, paskatoties praktiski, jāatzīst, ka tā gluži nav: vistas iet dēt dētuvēs, sēž laktās un – kā jau dāmas – arī vīlē nagus. Viss notiek," smaida A. Kleins.
Kad olas noripojušas uz olu lentes, tās nonāk liftā, kur tālāk pa lenti jeb olu upi ceļo uz šķirojamo galdu, kur tās tiek fasētas. "Nākotnē plānojam iekārtas modernizēt," izrādot vistu kūti, stāsta A. Kleins.
