Aptuveni 30 ļaužu vienotībā pauda savu spēku un aicinājumu pēc vienādiem Eiropas Savienības (ES) tiešmaksājumiem Baltijas valstīs.
Zemnieks Aldis Meikulāns no Riebiņu novada kopā ar septiņiem citiem lauksaimniekiem no Latgales puses ceļā uz Ķekavu devās jau vienos dienā, lai piecos varētu pulcēties pie simboliskā ugunskura un pastāvēt par savām interesēm. "Mums Eiropai ir jāparāda tas, ka spējam būt vienoti," savu motivāciju dalībai pasākumā atklāj A. Meikulāns. Viņš ir optimistiski un cerīgi noskaņots, ka ar nemitīgu cīņu un atgādināšanu par sevi taisnīgus ES tiešmaksājumus Latvijai izdosies iegūt.
Jānis Griboniks no Rīgas, kura tēvam ir liela zemnieku saimniecība Preiļu pusē, tic, ka kopīgas sanākšanas un spēka koncentrēšana var nest panākumus. "Tikai es uzskatu, ka šāds pasākums ir pārāk mazs, vajadzēja kaut ko vērienīgāku. Uz to pusi, kāds bija īstais Baltijas ceļš, bet cilvēki jau nav tik vienoti, cik gribētos. Kaut vai jautājumā par gaidāmo elektrības cenu palielinājumu – viss normāli, nekādus streikus netaisām."
Zemnieku saimniecības īpašnieks Gunārs Karpenskis no Ķekavas novada ir noskaņots skeptiski: "Diez vai šo Eiropa sadzirdēs. Ja gribam, lai sadzird, tad jārunā skaļāk. Bagātais Ķekavas novads varēja kaut 40 ugunskurus salikt, un tas viņiem nekādus zaudējumus nebūtu radījis." Vīrietis uzskata, ka šādu pasākumu organizēšanā un popularizēšanā lielāku lomu jāuzņemas pašvaldībai. "Vai tad Dombrivskim vai Viņķelei jāsaka – ejiet kurināt ugunskurus? Tie, kas ir šeit atnākuši, vairāk to ir darījuši tīri intereses pēc, vēl bariņš deputātu, kas grib izrādīties. Vairums zemnieku saimniecību jau ir iznīkušas, šodien tas viss izskatās skumīgi."
Savā saimniecībā G. Karpenskis aktīvi nedarbojas, tomēr nav to likvidējis cerībā, ka situācija vērsīsies uz labu. Šobrīd lielāko daļu ir izīrējis citiem graudu audzētājiem. Ja izdotos panākt taisnīgus tiešmaksājumus, G. Karpenskis būtu ar mieru atsākt aktīvu darbību lauksaimniecībā. "Ļoti iespējams. Man joprojām ir gan tehnika, gan saimniecības ēka, gan zeme."
SIA "Ķekavas dārzs" vadītājs Ivars Mangulis jau daudzus gadu desmitus darbojas dārzeņu audzēšanas nozarē. Dārzeņu audzētāju vidū lielākie konkurenti ir Polija un Lietuva, un ar tiem konkurēt ir gandrīz neiespējami, norāda I. Mangulis. Savu motivāciju turpināt darboties lauksamniecībā vīrietis skaidro ar ievērojamo darba stāžu kopš 1966. gada. "Kļūst arvien sliktāk, un gaismu tuneļa galā neredzu. Kad sāku strādāt, degviela maksāja trīs santīmu litrā, tagad lats, bet burkāns gan toreiz, gan šodien bāzē maksā 10 santīmu. Līdzīgi ar minerālmēsliem." Vīrietis atklāj, ka saimniecībā vajag jaunu miglotāju, traktoru, bet ar šī brīža Eiropas naudām tos iegādāties nav iespējams. Jāturpina strādāt ar krievu laika tehniku.
I. Mangulis stāsta, ka vienīgais glābiņš, kā tikt pie garantētiem ienākumiem, ir līgumu slēgšana par dārzeņu un augļu piegādi valsts iestādēs, bērnudārzos, skolās. Bāzēs daudz naudas jau zaudēts – ap četriem pieciem tūkstošiem latu. "Tu dod produktus ar cerību, ka saņemsi naudu un ne vienmēr nenoslēdz līgumu. Kad sakrājies pamatīgāks parāds, bāze vai nu bankrotē, vai pārreģistrējas, un naudu atpakaļ nedabū," skarbo ikdienu ilustrē saimnieks.
Pasākuma dalībnieces Ievas Stefensenas zemnieku saimniecība atrodas Smiltenes novadā. Viņa nav pārliecināta par to, vai Baltijas valstīm izdosies panākt savu, "tomēr ir svarīgi parādīt savu vienotību. Katrā gadījumā jebkurš darbs, kuru darām vienoti, garantē labāku rezultātu, nekā ja ejam katrs atsevišķi." I. Stefensena novērojusi, ka daudziem lauksaimniecība ir dzīvesstils, bet uz to būtu jāmācās skatīties kā uz uzņēmējdarbības veidu. "Ja Eiropas maksājumu nebūtu vispār, tad arī lauksaimniecības kā tādas nebūtu, jo bez tiem ir ļoti grūti. Tomēr es uzskatu, ka šajā ziņā mēs ejam nepareizajā virzienā. Katru gadu palielinās maksājums par zāles pļaušanu, bet mums jau ir svarīgi kaut ko ražot. Jo izdevīgāk būs pļaut zāli, jo mazāk būs ražotāju," viņa uzskata.
Zemnieku federācijas valdes priekšsēdētāja Agita Hauka uzskata, ka kopumā pasākums Ķekavā izdevies veiksmīgs. "Šeit ir sabraukuši zemnieki no Preiļiem, Dagdas, Varkavas, mērojuši tik tālu ceļu, lai tikai būtu klāt šajā vēstures veidošanā. Un tas, cik mēs šodien pa visu Latviju esam kopā pie ugunskuriem, nav maz." Uz jautājumu, vai Eiropa sadzirdēs Latviju un Baltijas valstu palīgā saucienu, A. Hauka atbild apstiprinoši: "Mēs jau esam sadzirdēti. Atbildīgie lēmēji visu labi zina par situāciju Baltijas valstīs, bet viņiem ir jāsaprot, kā šo naudu piešķirt, lai nesatracinātu Vācijas un Francijas zemniekus. Bet nu lai tik domā, tāpēc jau viņi tur ir! Mēs pastāvam par savām tiesībām – ja esam Eiropas dalībnieki, tad mums pienākas arī vienlīdzīga attieksme. Ja viņiem mūs vajadzēja, tad lai arī rūpējas."
A. Hauka skaidro, ka ugunskuru motīvs izvēlēts sakarā ar "Baltijas ceļu", ar kuru liela daļa Eiropas valstu saista Latviju un tās kaimiņvalstis. "Mēs, protams, saprotam, ka otrreiz uztaisīt tādu pašu "Baltijas ceļu" mēs nevaram, tāpēc izdomājām ugunskurus." Arī februāra sākums ugunskuru iedegšanai nav izvēlēs nejauši – 7. un 8. februārī Briselē tiekas visi ministru prezidenti, lai runātu par lauksaimniecības un kohēzijas fonda projektiem. "Tā mēs ugunskuru siltumu Dombrovskim un Straujumai ceļamaizē dodam līdzi uz Briseli," saka A. Hauka.
