"Par svilpi var uztaisīt visu ko. Smejamies, ka ideju ir tik daudz, ka nespējam tās realizēt," teic Dace. Lai gan valodnieki vēl diskutējot, kā pareizāk sacīt – "svilpavnieks" vai "svilpaunieks", nepareiza varianta neesot. Pēc svētku rosības podnieku sētā Katlakalnā ir klusi un mierīgi. Pamazām sākusies gatavošanās šovasar gaidāmajiem dziesmu un deju svētkiem.
Katram savs māla rokraksts
Keramikas mākslu Dace apguvusi, apmeklējot keramikas pulciņu Rīgas Tehniskajā universitātē pie podnieces Signes Gertneres. "Pie viņas iemācījos taisīt arī svilpauniekus. Tā nu ir sanācis, ka man uz to ir ķēriens." Dace stāsta, ka neparastās svilpītes aizvien piesaistījušas uzmanību ar patīkamo skaņu. "Šīs nav vienkāršas svilpes. Svilpaunieks nedrīkst šņākt, bet ir jāskan. Un tas ir pats interesantākais – panākt tīru skaņu."
Pēc skolas absolvēšanas Dace keramikas jomā nostrādājusi gadu, bet vēlāk pievērsusies citām lietām. Savukārt uz Katlakalnu ģimene pārcēlusies 2008. gadā, drīz pavērusies iespēja iekārtot pašiem savu keramikas darbnīcu. "Nedomāju tik globāli – daru to, ko es māku, un tas ir primārais," uz jautājumu, kas modernajā tehnoloģiju laikmetā ģimenei licis atgriezties pie tik senatnīga aroda, atbild Dace. "Uzreiz nevarējām izlemt, ko tieši varētu piedāvāt no traukiem un lielākām lietām, tāpēc sākām ar kaut ko mazāku. Arī piedāvājums tirgū svilpauniekiem nebija visai liels."
Pamazām sākuši braukāt uz tirdziņiem, sadraudzējušies ar citiem podniekiem, un nu pircēji jau atpazīst Zvanītāju rokrakstu. "Keramikā ir tradīcijas, taču, kaut dzīvo vienā novadā, katram meistaram ir savs īpašais pieskāriens traukam." Tieši šī iemesla dēļ podnieku starpā nepastāvot sīva konkurence – katrs pircējs meklē savu īpašo māla trauku. "Svilpaunieku veidošana ir smalks darbs, ar tiem ir jāķimerējas, tāpēc keramiķi labprātāk izvēlas virpot podus." Dace piebilst, ka darbs ar mālu nomierina. "Reizēm kaut ko uztaisu un ar rezultātu varbūt neesmu tik apmierināta, bet atnāk cilvēks, un izrādās, ka tas ir tieši tas, ko viņš ir meklējis!"
Skaņa no astesgala
"Svilpaunieku bazārā" Dace ir māksliniece, palīgs un iedvesmas avots ir vīrs Raitis, savukārt Daces māsa Vita uzņēmusies interneta vietnes veidotājas pienākumus. "Raitis visu apguva pašmācības ceļā. Viņš dara tehniskas lietas, sagatavo mālu, strādā ar formām." Svilpaunieki Zvanītāju mājās top gan no Latvijas, gan Lietuvas māla. "Mālu iepērkam. Esam apzinājuši, ka tepat Latvijā ir ļoti daudz zilā māla, bet paši pagaidām to nerokam. Tas prasītu laiku un resursus."
Katram meistaram esot savs veids, kā pagatavot svilpaunieku, bet Dace aizsākusi tos veidot pēc diviem paņēmieniem – ar pilnu un tukšu vidu. "Viens veids ir šāds – no māla izrullē bumbiņu un izveido formu ar galvu un asti. Figūrai noteikti nav jābūt putnam – tas var būt jebkas. Galvenais ir izveidot galvu un asti, jo tieši astē veidosim skaņu, kas notiek šādi – ar apaļu kociņu zem astes izdur caurumu, taču pašai astei cauri izdur plakanu kociņu. Gaisam plūstot caur asti, uz cauruma apakšējās šķautnes veidojas skaņa." Ar šādu paņēmienu Dace mācot bērnus taisīt svilpauniekus.
Otrs paņēmiens jau ir sarežģītāks – svilpes ar tukšu vidu. "No māla bumbiņas veido tādu kā bļodiņu, tad to aizspiež ciet. Veidojot figūru, svarīgi ir saglabāt tukšo vidu. Tālāk jau skaņa astē tiek veidota tāpat," veikli izveidojot mazu putniņu, stāsta Dace un piebilst, ka labāk svilpauniekam skaņu veidot, kad māls nedaudz apžuvis.
Jo svilpe mazāka, jo tā skaļāka un skan augstākos toņos. Lielu svilpaunieku skaņa ir dūdojošāka. Lai skaņa būtu interesantāka, svilpauniekiem veido arī caurumus – tos izvieto tā, lai spēlētājam ērti kustināt pirkstus. Arī caurumu lielums maina svilpes skaņu. "Ir mālu meistari, kas svilpes skaņo, bet šo lietu vēl neesmu attīstījusi, tomēr ir doma pamēģināt." Kāda pircēja svilpauniekus nodēvējusi par meditatīvajiem mūzikas instrumentiem, un viņai šis apzīmējums ļoti iepaticies. Kāds mūziķis starp tiem atradis sev jaunu instrumentu.
Lielākoties svilpauniekus veido putnu formā. "Esmu gatavojusi dažādu sugu putnus: zīlītes, gulbjus, baložus. Sugas putni prasa vairāk darba, taču veidoju arī vienkāršas formas putnus ar iespiedumiņiem un rakstiem. Gatavoju arī bizbizmārītes un visādus zvērus." Kad svilpaunieks pagatavots, to rotā ar iespiedumiem, rakstiem vai glazē. Tālāk aptuveni četras stundas apmēram 1000 grādu karstumā to apdedzina podnieku krāsnī, pēcāk rotā ar spalvām, kociņiem, apvelk ar filcu. Vaicāta, vai mēģinājusi skaitīt, cik dažādu veidu svilpes gatavojusi, Dace smejot atzīst, ka vienreiz mēģinājusi, bet sākusi fantazēt, kādas formas vēl vajadzētu izveidot, un ideju bijis tik daudz, ka klasificēšana nav vedusies.
Iemācīs arī citus
Podniecība ir Zvanītāju ģimenes pamatnodarbošanās. "Piemēram, Itālijā keramiķa amats kotējas tāpat kā garīdznieki, juristi, ārsti. Iespējams, ja mēs dzīvotu tur, būtu materiāli daudz labāk nodrošināti," stāsta Dace. Šo četru gadu laikā podnieku sētā uzmūrēts ceplis, kurā top arī lielāki trauki: krūzes, bļodas, podi, šķīvji.
Ģimene nopietni pievērsusies arī podniecības popularizēšanai. "Pie mums brauc gan skolēni, gan tūristu grupas, jaunie pāri, vadām meistarklases. Kādreiz paši daudz braucām uz tirgiem, bet tagad vairāk brauc pie mums. Te var gan apskatīt, kā notiek svilpaunieku un trauku gatavošana, gan tos iegādāties." Taču svarīgs pavērsiens Zvanītāju radošajā darbā bijis trešais podnieku festivāls, kas pērn vasarā noticis tieši Katlakalna podnieku sētā, kurā īpašā viesa statusā viesojies slavens krievu podnieks Aleksandrs Poverins.
"Kad sapratu, ka varu uztaisīt jebkādus traukus, izlēmu no tā distancēties. Lielākā vērtība ir tā, kurā atrodi sevi. Un man tie bija svilpaunieki," teic Dace.