Ir vēla pēcpusdiena, taču "Musturos" valda īsta rosība: top brunči, ņieburi, klaudz šujmašīnas, kāda dejotāja ieradusies uz pielaikošanu. "Pirms dziesmu svētkiem darba ir daudz. Kolektīviem nepieciešami jauni tērpi skatēm, kas sāksies jau februārī," stāsta Daina. "Nevaru teikt, ka šajā biznesā ir ļoti viegli, taču skaisti gan. Pat ja nesaņem milzu peļņu, iegūsti patiesu baudījumu."
Daina dejo jau 37 gadus. "Tā dejojot, kādā brīdī apjautu, ka gribu ar tautastērpiem saistīties kaut kā vairāk, īpaši, ja pašai ir zināšanas un esmu tos redzējusi, tā teikt, arī no iekšpuses." Tas bijis pamudinājums kopā ar deju kolektīva kolēģi Eviju Freibergu dibināt pašām savu uzņēmumu, kurā, apvienojot dažādu nozaru daiļamata meistaru – audēju, izšuvēju, rotkaļu prasmes, kā arī novatoriska stilista pakalpojumus un kārtīgu pašdarbnieka iedvesmu –, top gan etnogrāfiski, gan stilizēti kostīmi deju kolektīviem, koriem un ansambļiem. "Mūsu galvenais uzdevums ir dizainiski un etnogrāfiski saskaņot projektus un meklēt dažādus interesantus risinājumus un kombinācijas."
Šūt pat nav jāprot
"Musturi" tapa brīdī, kad Latviju krietni bija papurinājusi ekonomiskā krīze. "Tolaik strādāju reklāmas aģentūrā, kurai klājās ļoti grūti. Evija tikko bija aizgājusi no darba bankā. Un tā 2010. gadā, laikā starp diviem dziesmu un deju svētkiem, nolēmām veidot pašas savu biznesu." Sākums nebija viegls, taču šķietamais pieredzes trūkums un apkārtējo skepse jaunajām un drosmīgajām uzņēmējām nelika apstāties. "Apēdām vairākus pudus sāls un sāpīgi atdauzījām purngalus, kamēr sapratām, kā šo lietu vajadzētu darīt vispareizāk."
Pašu pirmo "Musturu" meitenes pucējušas Babītes novada vidējās paaudzes deju kolektīvu "Dārta", kurā dejo arī pašas."Ļoti priecājāmies, ka viņi jau toreiz mums uzticējās." Daina atzīst, ka pati ar šūšanu ir uz "jūs", taču tas nav šķērslis – abu uzņēmēju ilgā dejošanas pieredze ļāvusi iepazīt tautastērpu tieši – to valkājot, mazgājot, gludinot. Savukārt tērpu šūšana uzticēta sadarbības uzņēmuma "Sietuve" šuvējām. "Kādreiz man šķita, ka tautastērpus var izgatavot tikai tad, ja pats esi dejotājs un tā valkātājs. Taču neviena no mūsu darbiniecēm nedejo. Ir ļoti grūti atrast cilvēku, kurš būtu pieredzējis dejotājs un lielisks šuvējs reizē."
200 kilometru, lai pielaikotu
Tautastērpu darināšana ir sarežģīts un laikietilpīgs process: tērpu izgatavošana vienam kolektīvām var ilgt pat trīs mēnešus un ražotnē norit tikai daļa darba – pirms darbu sāk šuvējas, nepieciešama rūpīga mēru noņemšana un laikošana. "Veikalos apģērbam ir 36., 38. vai 40. izmērs, bet dejotājam vajag, lai tērps derētu ideāli, tāpēc mēs braucam pie katra kolektīva, noņemam mērus, šujam, pēc tam dodamies pie kolektīva vēlreiz, laikojam pašūtos tērpus un, ja nepieciešams, veicam korekcijas. Esam pa vidu rūpnieciskajai un individuālajai ražošanai."
Parasti pielaikošana notiekot vakaros, kad kolektīviem notiek mēģinājumi. Tikpat labi tā var notikt arī pusastoņos vakarā Ventspilī un ilgt pat piecas stundas. "Varētu šķist, ka nieks vien ir, bet, ja kolektīvā ir 24 cilvēki un katram ir jālaiko bikses, krekls, veste – tas prasa vismaz 20 minūtes katram." Tērpu piegrieztnes tradicionāli ir nemainīgas, un tās nav jāizstrādā no jauna, taču katram kolektīvam jāpiemeklē un jāsaskaņo krāsas, lai koptēls būtu gan raksturīgs reģionam, gan gaumīgs, protams, ņemot vērā katra kolektīva vēlmes par krāsu gammu un košumu.
Aktuālā tendence ir autentiskums – kolektīvi vēlas, lai tērpi būtu kā senatnē. "Darinot tērpus, mēs konsultējamies ar Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļu, pētām senus zīmējumus un hronikas, esam iepazinušas Vairas Vīķes-Freibergas apkopotos rakstus." Daina piekrīt, ka tautastērps ir klasiska vērtība, tomēr uzsver, ka valoda, folklora un tautastērpi pieder mums visiem un katrs drīkst dot savu pienesumu.
Atšķirībā no autentiskā tērpa, skatuves tautastērps ir vieglāks un ērtāks – etnogrāfiskās piegrieztnes apvieno ar mūsdienīgām, kuras papildina ar niansēm, piemēram, lai dejotāji varētu ērtāk kustēties. "Pati zinu, ko nozīmē tautastērpu valkāt gan plus, gan mīnus 30 grādos, lēkt un dejot, tāpēc saprotu, cik svarīgi ir piemeklēt audumu, kas ir vieglāks vai mazāk burzās, iešūt kādu papildu vīlīti." Savas korekcijas ieviesuši audumi, kas mūsdienās ir citādi nekā senatnē. Piemēram, lins vairs neesot tāds kā agrāk – mīksts, spīdīgs. "Ja cilvēks pirmo reizi uzvelk tautisko blūzi, tā šķiet milzīga, kuplām rokām un padusēm. Kādreiz audums bija tik plats, cik to auda uz stellēm, tolaik sievietēm nebija šujmašīnas ar overloku."
Daina stāsta, ka tautiskā blūzes piegrieztne ir ļoti vienkārša – blūze sašūta no taisnstūriem. "Šuvējas, kas nav strādājušas ar tautastērpiem, ir šokā: kā – tik vienkārši? Mēs gan mēģinām apkaklīti piegriezt nevis taisni, bet figurāli." Tautastērpu darināšanā tiek izmantota vilna, pusvilna un lins, apdarēs arī samts. Daina atzīst, ka audumu piedāvājums Latvijā esot vājš. "Piemēram, brunču audumu Latvijā auž tikai Limbažos. Šobrīd, dziesmu svētku laikā, rinda uz to ir ļoti liela. Lielākoties audumus importējam no Lietuvas un Polijas."
Tautiski rozā
Uzņēmēja teic, ka tautastērpu nozare ir uzplaukusi. "Negribas pieminēt to Eiropu tik bieži, bet, pateicoties Eiropas projektiem, ar ļoti mazu vietējo finansējumu kolektīviem ir iespēja šūt jaunus tērpus. Un nu beidzot patiešām var atļauties izšūtas blūzes, izšūtus brunčus, skaistus kroņus." Daina rāda greznu tautisku kroni un uzsver, ka latviešu tautastērpi patiesībā ir ļoti krāšņi un krāsām bagāti, nevis pelēki, kā daudziem varētu šķist. Etnogrāfiskajos tērpos atrodama pat rozā krāsa.
Izbraukāta teju visa Latvija un pabūts novados, par kuriem iepriekš nav bijusi pat nojausma. Daina atzīst, ka, viesojoties mazajos pagastiņos, redzēti tik skaisti un tradīcijām bagāti kultūras un saietu nami, bet daudzviet Pierīgā un tostarp diemžēl arī Babītē, nekā tāda nav. "Laukos cilvēki sanāk vakarā kopā – viens smaržo pēc kūts, cits pēc piena. Viņi ir padarījuši dienas darbus, uzvilkuši baltu kreklu, dodas dejot un dejo labi." Lai gan vēlie braucieni dažkārt ir nogurdinoši, "Musturu" meitenēm tie sagādā prieku. "Esam dejotājas, tāpēc varam aprunāties ne tikai par tērpiem. Pašdarbniekiem ir daudz kopīga, tāpēc ļoti labi jūtamies šajā vidē. Zinu, kuri apakšsvārki labāk griezīs brunci. Varu dalīties pieredzē, un cilvēki to novērtē."
