Piemājas saimniecībā "Šmiti" siltajā laikā zaļo aptuveni 70 dažādu gan izsenis Latvijā augušu, gan no tālām aizjūru zemēm atceļojušu garšaugu. To vidū ir dažādu šķirņu pētersīļi, dilles, spināti, pastinaki, 15 šķirņu piparmētras, veselīgais topinambūrs, rozmarīns, timiāns, salvija, izops, selerijas, rukola, sinepes, halapīni pipari, čili, baziliks, dažādu šķirņu ķirbji, sinepes, franču estragons, raudene, arī rudens avenes, zemenes, tomāti un vēl un vēl.
"Ka tik es kādu neaizmirstu," ar sirsnīgu gādību uztraucas Annas kundze. Par katru garšaugu ir savs stāsts, un tagad, pēc daudziem gadiem, droši varot teikt: "Augi jūt, ka tos kopj, un vienmēr bagātīgi atlīdzina." Ziemā garšaugi ērti iekārtojas podiņā. "Īpaši svarīgi zaļumus lietot uzturā laikā, kad zemi pārņem stindzinošs aukstums un apkārt plosās uzmācīgi vīrusi. Pareizi izvēlēti garšaugi neaizmirstamu padarīs arī Ziemassvētku maltīti."
Ar žiguli uz restorānu
Mīlestība pret zemes darbiem Annas kundzei ieaudzināta jau bērnībā. Garšaugu audzēšanu viņa sāka 60. gadu beigās, kad nokārtotas autovadītājas tiesības, kas sieviešu vidū tolaik vēl bijis retums. "Gribēju nopirkt mašīnu, bet par algu nevarēju to atļauties. Tā trīs ar pus gadus sestdien un svētdien braucu uz Vidzemes tirgu ar pašaudzētajiem zaļumiem."
Tolaik Rīgā cits aiz cita atvērušies restorāni. "Man vienmēr bija svaigi zaļumi, un tas viņiem patika." Īpaši iecienīti restorānu ēdienkartēs kļuvuši Austrālijas dzeltenie salāti, kuri, atšķirībā no citām šķirnēm, tik ātri neizzied. "Viņiem zaļumus vajadzēja arī dienās, kad nebiju tirgū. Nolēmu, ka varētu ar mašīnu tos pievest pati." Un tā viss aizsācies – saplūkusi no rīta visu svaigu un ar jauniegādāto žiguļa pikapu devusies uz restorāniem pati. Vēlāk izveidojusies veiksmīga sadarbība ar "Hotel de Rome", viesnīcu "Latvija" u. c.
Kad durvis vēra šefpavāra Mārtiņa Rītiņa restorāns "Vincents", Annas kundze bija pirmā, kas tam piegādājusi salātus. "Mārtiņš bija mans ceļvedis garšvielu pasaulē. Toreiz jau mums te nebija ne timiāna, ne japāņu vai itāļu garšaugu. Mārtiņš par tiem pastāstīja visai Latvijai." Sadarbība abiem turpinās aizvien. Annas kundze atzīst, ka viņai vienmēr ļoti paticis izmēģināt audzēt garšaugus, kas Latvijā neaug. "Šķita ļoti interesanti – no pavasara līdz rudenim gaidīt, kas izaugs. Tā bija arī ar pastinakiem – nezināju, vai varēs ēst lapu vai to, kas zem zemes, un kā to varēs gatavot. Tikai pēc gadiem uzzināju, ka pastinaks ir latvāņa radinieks, un, ja karstā laikā pieķersies pie lapām, būs čūlas, tāpēc ir jāuzmanās."
Daudzi no tiem iepazīti ceļojot. "Strādāju putnu fabrikā "Ķekava" par brigadieri. Sociālistiskās sacensības uzvarētājiem deva lidmašīnas biļetes, ceļoju arī kopā ar kori "Daugavietis". Pabiju Baikālā, Vidusāzijā, Gruzijā, vēlāk arī Norvēģijā, Šveicē." Spilgti atmiņā palicis piedzīvojums Horvātijā, kur pirmo reizi redzēts, ka rukola aug brīvā dabā, savukārt no Krētas atvests rozmarīns. Ar lielu aizrautību dārzā tiek audzēti arī ekskluzīvi pipari, ko veikalā nevar iegādāties. "Tagad izauga meksikāņi – halapīni, arī maziņie saldie. Ēdienam pievienojot krāsainus piparus, tas kļūst krāsains kā glezna."
Četri gadi pacietības
Sēklas iegādātas citās valstīs, taču daļu Anna vākusi pati. Katrai situācijai – cepšanai, salātiem, zupām utt. – nepieciešams audzēt dažādu šķirņu garšaugus un dārzeņus. Īpašs stāsts ir par franču estragonu jeb tarhūnu, ar kuru sākotnēji gājis ļoti grūti. "Pasūtīju no Vācijas sēklas par lielu naudu. Priecīga piķēju, izauga, bet atklājas – nav ne smaržas, ne garšas. Izrādās, ja audzē sēklām, tad der tikai kazām. Mocījos četrus gadus, kamēr Mārtiņš no Anglijas atveda mazu zaļojošu podiņu. Tagad varu apstādīt kaut pusi Latvijas! No tarhūna var gatavot etiķa izvilkumus, žāvēt, izmantot kā garšvielu." Sieviete uzsver, ka labprāt dalīsies ar stādiņiem ar ikvienu, kas vēlas audzēt franču estragonu, turklāt bez atlīdzības.
Došanas prieks ir viena no īpašībām, kas raksturo A. Šmiti. Uz dārzu ekskursijās brauc bērni no Pierīgas, ciemojušās dāmas no Gulbenes, paviesoties dārzā un dalīties ar sēklām un padomiem viņa aicina ikvienu interesentu. "Dieviņš tik daudz man ir devis, un man ir prieks dalīties ar zemes veltēm. Ļoti priecājos, ka cilvēki atkal pievēršas zaļajam dzīvesveidam." Par nožēlu gan esot jāatzīst, ka daudzi vairs nepazīst dabisko garšu, kas tiek aizstāta ar lielveikalu tomātiem un saķīmiķotajām vīnogām.
Saimniecībā Annas kundze darbojas viena. Visos citos gadalaikos, izņemot ziemu, garšaugi aug dārzā un siltumnīcā. "Pushektārs ir pilnīgi pietiekami cilvēkam, kam jau vairāk nekā 70." Palīgā ravēt dodas mazmeitas Ramona (4), Anete (6) un 10. klases skolniece Paula, kas esot izaugusi dārzā un apguvusi visus garšaugu nosaukumus, kā arī vadījusi ekskursijas pa vecmāmiņas smaržīgo, zaļo garšaugu pasauli. Ziemas mēnešos garšaugi tiek gan malti, gan kaltēti, gatavoti smaržu spilventiņi no lavandām, top garšīgais un veselīgais bazilika pesto, īpašais čili želejā. "Ideju ir daudz, tikai roku par maz." Īpaši veselīgs atradums ziemai esot gaļas mašīnā malti ķiploku kāti ar nedaudz sāli vai olīveļļu.
Pret kaitēkļiem ar čili uzlējumu
"Šmitiem" iepriekš bija bioloģiskās saimniecības sertifikāts, taču tā uzturēšana prasījusi lielus līdzekļus. Pašreiz saimniecības darbība atbilst slow food filosofijai, kas jau tāpat paredz, ka garšaugiem jābūt ekoloģiskiem un audzētiem bez ķimikālijām. Atbrīvoties no kukaiņiem, kas apskādē zaļumus, bez ķimikālijām nav viegli, bet Annas kundzei ir savas metodes. "Izmantoju čili piparu vai ķiploku novārījumu, ko leju virsū. Kukaiņiem ir plānas ādas, un tad viņi lec pa gaisu." Taču, ja kāds tirgū aizrādot, ka salātiem maliņas apgrauztas, Annas kundze atbild, ka tas ir kā zīmogs – ķimikālijas netiek lietotas. Garšaugus mēdzot apskādēt arī zaķis, kurš gan ir moderns garausis – ēd tikai romiešu salātus, smej A. Šmite, kura bija viena no pirmajām Latvijā, kas iesaistījās pasaulē populārajā kustībā "Slow food". Tā viņai ir iespēja tikties ar zemniekiem no visas pasaules.
Aktīvā kundze ne vien rosās pa dārzu, bet savulaik kopā ar M. Rītiņu nenogurstoši cīnījusies par zemnieku tirdziņu ieviešanu, kā arī popularizē garšaugu dārziņus pie skolām un privātmājām. "Veicinu, lai cilvēks iestāda rožu dārzu, bet turpat blakus arī garšaugu dārziņu, kur no rīta rasā iziet basām kājām un saplūkt zaļumus brokastīm."
Šovasar Annas kundzes dārzā novākti arī astoņi spaiņi zemeņu. "Vai tad zemeņu var būt par daudz? Saliku saldētavā, un tagad ziemā tas ir tik vērtīgi.
Nav taču grūti izaudzēt – ņem riteņkapli un izkaplē. Cik tur tā darba, izbraukā tik, apkop. Nu, piecelies no rīta agrāk, bet rīti, kad saulīte pa zemes virsu staigā, ir tik skaisti," teic Anna Šmite un atzīst, ka nekas cits tā neceļ spārnos, kā mirklis, kad pavasarī mostas zeme un sāk smaržot baziliks. "Tas ir brīnums! Tā smarža dod milzīgu enerģiju."
