No trim līdz 2000 hektāru
SIA "ZS Veģi" īpašniece un valdes locekle Inese Karlova stāsta, ka saimniekošana Sējas novadā sākusies pirms nepilniem 20 gadiem, kad abi ar vīru vēl bijuši jauni studenti. Inese absolvējusi Latvijas lauksaimniecības akadēmiju, vīrs – universitāti. "Bijām tāds pāris – mehāniķis un agronome. Sākām ar trim hektāriem un pamatā audzējām dārzeņus. Kartupeļus piegādājām "Ādažu čipsiem" un uz Aloju kartupeļu cietes ražošanai. Tad pamazām ķērāmies klāt graudiem. Vairākus gadus pat bijām lielākie rudzu audzētāji Latvijā. Lielākā platība, ko vienā gadā audzējām, bija 1200 hektāru."
Tagad "Veģos" audzē tikai graudus. Saimniecība gājusi līdzi laikam – darbinieku skaits uz 2000 hektāriem apstrādājamās platības nesasniedz pat 20. "Kādreiz traktoru jauda nepārsniedza 80 zirgspēkus, bet tagad ir pat 400. Arvien mazāk nepieciešams cilvēku resurss, tajā pašā laikā varam apstrādāt arvien lielākas platības. Šogad nomainījām arī vienu kombainu un tagad braucam jau ar deviņu metru pļaujamo ierīci labības kombainā – hederi. Padomju laikā bija tikai ap diviem metriem," Inese salīdzina šodienu ar laiku pirms desmit un vairāk gadiem.
Zemnieku saimniecībā tiek audzētas septiņas kultūras – ziemas un vasaras rapši, ziemas un vasaras kvieši, rudzi, griķi un mieži. Kopējā platība ir milzīga – aptuveni 2000 hektāru, tā izvietota Sējas, Mālpils un Siguldas novados.
Zina, ko nozīmē būt ierēdnei
Ar pilnu slodzi Inese saimniecībā strādā tikai kopš 2003. gada. Pirms tam, kad vēl vīrs Gatis bija dzīvs, lielākais darītājs bijis tieši viņš. "Es tikai izpildīju agronomes pienākumus, tas man bija tādā hobija līmenī. Pirms tam esmu bijusi ierēdne. Tādā darbā bija skaidrs – no astoņiem līdz pieciem strādā, bet sestdienas, svētdienas ir tavas. Tomēr, no šodienas raugoties, savu šī brīža dzīvi es laikam nemainītu atpakaļ pret tādu. Jo tagad lēmumus – kā dzīvot, kā darīt – pieņemu es pati."
Jautāta, kurā no nozarēm – augļkopībā vai graudkopībā – darboties ir vieglāk, Inese atzīst: situācijas ir līdzīgas. "Abas ietekmē laika apstākļi, bet lielākā atšķirība droši vien ir roku darbā. Audzējot graudus, roku darba praktiski nav – tik, cik akmeņus uz tīruma nolasīt. Bet augļkopim katrs ābols jāieliek kastītē, tāpat ir ar kartupeļiem. Tas prasa daudz lielāku mīlestību un gādību."
Ziemā spēlē pokeru ar cenām
Graudkopībā spraigākie mēneši ir maijs, augusts un septembris. Ziema esot guļams periods, kad vieni atpūšas, otri piepelnās citur. Lielākais mīnuss šādā režīmā "Veģos" esot vasara, kad, dzīvojot no jūras vien desmit kilometru attālumā, pludmales priekus neizdodas baudīt. "Mēs jūru vasarā neredzam. Varam aizbraukt ziemā un paskatīties, vai ir ledus," smej saimniece.
Viņa stāsta, ka, atšķirībā no darbiniekiem, uzņēmuma vadītāja darbam nav sezonas rakstura. "Ziemā es spēlēju pokeru. Par maksimāli lielu cenu mēģinu pārdot graudus. Mums ir birža, un tajā jānofiksē cena. Dažu dienu laikā graudu cena var mainīties pat līdz 80 eiro par tonnu. Neviens zemnieks nespēlē azartspēles, jo visa ikdiena ir kā azartspēle – kāds būs laiks, vai nofiksēsi labāko cenu, vai paspēsi iepirkt minerālmēslus par lētāko cenu... Tas viss ietekmē rezultātu – peļņu vai zaudējumus. Vienīgais, ko mēs nevaram nofiksēt un no kā nevaram izbēgt, ir laikapstākļi."
Vietējais tirgus netur līdzi
20. oktobrī saimniecībā bija pēdējā šāgada ražas novākšana. "Mums beidzot ir apkūlības. Sestdien novācām pēdējos griķus. Kombaini nomazgāti," gandarīta saimniece. Pēc tam, kad raža novākta, graudi tiek salikti torņos, kur tos kaltē un panāk noteiktu, standartizētu kvalitātes pakāpi.
90 % produkcijas tiek eksportēta, Latvijā paliek niecīga daļa. Graudi no Sējas novada ceļo uz tādām tālām zemēm kā Izraēla, Spānija, Vācija, Somija, Zviedrija, kā arī pie tuvākiem kaimiņiem – igauņiem. Inese skaidro, ka viens no eksportu veicinošiem faktoriem ir cena un samaksas termiņi, ko spēj piedāvāt ārvalstu uzņēmēji. "Viņi pārspēj vietējo tirgu. Mums ir liels ražas apjoms, tūkstošiem tonnu. Tādēļ nevaram atļauties gaidīt, kad vietējie spēs samaksāt."
Lielais bubulis – laikapstākļi
Inese stāsta, ka ražas apjoms ir svārstīgs lielums, kas pie vienādas tehnoloģijas ļoti ir atkarīgs no laikapstākļiem. Pie vidējas ražas apjomiem saimniecība gadā ievāc aptuveni 10 000 tonnu graudu. "Pilsētniekam tas ir kā bubulis, kad laucinieks visu vainu noveļ uz laikapstākļiem. Bet, ja viņš kaut nedēļu padzīvotu saimniecībā un pastrādātu tās garās stundas, savas domas mainītu. Raža var svārstīties no trīs līdz septiņām tonnām no hektāra. 50 % ietekmē laikapstākļi."
Strādājot lauksaimniecībā, Inese atzīst, ka nemēģina domāt un salīdzināt, kā šobrīd veicas citās nozarēs strādājošajiem, piemēram, skolotājam vai deputātam. "Mēs paši esam šo nozari izvēlējušies. Ir liels prieks, ja darbs veicas un es varu skatīt sakoptus laukus. Ja savā vārda dienā redzu ziedošu rapsi, tad tas ir mans gandarījums. Un es nemēģinu salīdzināt atšķirīgas nozares. Mēs esam tādi paši uzņēmēji kā visi pārējie un īpaši ne ar ko neatšķiramies. Tāpat mums ir savi darba uzdevumi un pienākumi, tāpat mums ir jāsasniedz rezultāts un jāgūst peļņa."
Uzņēmums ar nākotni
Būtu melots, ja teiktu, ka darbam saimniecībā nekad nav gribējies atmest ar roku, atzīst Inese. "Pirmais šāds brīdis bija aptuveni pirms astoņiem gadiem. Toreiz bija sajūta, ka jāiet prom no lauksaimniecības, jo tajā tik ļoti daudz nosaka laik-apstākļi un es tos nespēju kontrolēt. Bet tad es tā ik pa laikam pasēdēju, padomāju... Man ir 35 gadi, vai esmu gatava atkal sākt ar minimālo algu, lauzties no jauna atkal iekšā kādā nozarē, atkal censties sevi pierādīt? Un man jau patīk aizbraukt uz to lauku un tīrumā smelties spēku. Nolēmu, ka jāstrādā tālāk. Un audzēt pārtiku tomēr ir svēts darbs," spriež saimniece.
Inese gribētu, lai "Veģi" attīstās kā ģimenes uzņēmums ar nākotni vairākās paaudzēs. "Man ir divi bērni, abi studē augstskolā, viens biznesa vadību, viens finanses, un es domāju – kādam no viņiem būs interese to visu pārņemt. Bet nevis tā, ka es viņiem vienkārši uzdāvināšu, bet ka viņi pārņems biznesu ar interesi, var teikt – pret noteiktu samaksu."
Ineses bērni savus vasaras brīvlaikus pavada saimniecībā. Graudu pieņemšanas laikā meita strādā laboratorijā. Pieņem kravas, veic analīzes, raksta dokumentus šoferiem. Dēls vada traktoru, veic lauku darbus un piedalās visos procesos. "Pa vasaru viņi uzņēmumā ir sezonas darbinieki. Lai cik tas dīvaini nebūtu, viņiem nav pretenziju pret šādu darbu. Tīri smaidīgi mostas un nāk uz darbu."
