Neraugoties uz aizņemtību, mājražotāja Antra Plavgo atrod brīvu brīdi sarunai, aicinot ielūkoties vienā no leģendāro Siguldas spieķīšu meistardarbnīcām Krimuldas pagastā.
Suvenīru tirgu pārpludinājuši ķīniešu nieciņi. Tomēr to vidū dažādu izmēru Siguldas spieķīši aizvien ir pieprasīti un daudzu gadu garumā iemīlēti suvenīri. Tos iecienījuši kā Latvijas, tā ārvalstu tūristi. Taču reti kurš zina, ka to ražošanas pirmsākumi meklējami jau 200 gadus senā pagātnē.
"Tie bija muižas laiki. Pie muižniekiem brauca ciemiņi – cilvēki tāpat kā mūsdienās braukāja pa pasauli un apskatīja glītākās vietas. Sigulda jau senatnē bijusi pievilcīga ar skaisto Gaujmalu. Tā nu zemnieki nolēmuši tūristiem piedāvāt spieķi, kas ir labs balsts, izstaigājot Siguldas stāvos kalnus un lejas. Toreiz gan locīja tikai lielos spieķus. No tiem laikiem biznesa ideja lēnā garā iesakņojās un aizvien nav iznīkusi," smaidot stāsta Antra, kurai spieķu gatavošanas arodu pirms desmit gadiem iemācīja vīrs Vladislavs. "Ne katrai pilsētai ir šāds spēcīgs simbols. Reizēm kāds mēģina nočiept ideju, bet līdz galam nevienam tas nav izdevies."
Miliču koka ienaidnieks
"Vīra vecāki spieķus sāka ražot 60. gados – pēc atgriešanās no Sibīrijas. Parasti arī bērnus liek pie palīgdarbiņiem, pārējo paši noskatās. Šādi māku no paaudzes paaudzē iemāca nemanot." Tā bērnībā prasmi apguvis arī Vladislavs un pēc daudziem gadiem iemācījis arī Antrai. Padomju gados latvisko Siguldas spieķīšu darināšana bijusi nevēlama un pat sodāma.
"Spieķus neļāva taisīt, bija jāslēpjas – ķēra milicija. Pēdīgi vīra vecāki izlēma, ka tas nav to baiļu vērts, un pārtrauca ražošanu. Kad Latvija atguva brīvību, sākām spieķus veidot atkal." Lai gan pašā sākumā gājis grūti, Antra atceras, ka prasmi apguvusi veikli.
"Svarīgus sīkumiņus un noderīgus padomus pastāstīja kaimiņtante Vija Vīgante (ilggadēja spieķu darinātāja – aut.)." Tagad Vladislavs izpalīdz ar lielo spieķu locīšanu, taisnošanu un smagākajiem darbiem pie koku sagatavošanas, taču spieķu gatavošana ģimenē tomēr ir Antras lauciņš. "Mums ir liela saimniecība, vīrs aizņemts darbos, tāpēc spieķi ir tikai mana nodarbošanās. Man ļoti patīk, un lieks latiņš vienmēr noder."
Spieķu apstrāde ir smalks darbs, taču meistare stāsta, ka viņas rokas ievingrinātas pie rokdarbiem – šūšanas, adīšanas, mezglošanas. "Cilvēks, kam gribas ātru rezultātu, nevar taisīt spieķus. Kamēr spieķis ir pilnīgi gatavs, tas rokās jāpaņem vismaz 20 reižu." Procesu varētu mehanizēt, bet Antra prāto, ka tā ražošana nekļūtu ne vieglāka, ne spieķi kvalitatīvāki.
Pēc krūkļiem uz otru Latvijas malu
Spieķu ražošanai vajadzīga plaša vieta. "Pilsētas dzīvoklī nemaz nebūtu vietas, kur tos gatavot." Tāpēc Antras darbnīciņa iekārtota lapenē, skaisti iekoptajā ģimenes māju "Roči" pagalmā kalna galā. Tur novietota maza plītiņa, kur sutināt krūkļus, darba galds, pulējamā iekārta, daļēji pašdarināts aparāts, ar kuru spieķos tiek iededzināti raksti.
Pats pirmais solis ir piemērota koka sagatavošana. Spieķus gatavo no lokanām koku sugām, kuras var liekt, lai iegūtu spieķa rokturi. Parasti meistari izvēlas lazdas, kadiķus, krūkļus, vītolus un ievas. Antra spieķus darina no krūkļiem, savukārt lielos arī no ievām un kārkliem, bet šiem kokiem esot problēma – galvas jeb nūju rokturi mēdzot spuroties un ne vienmēr ar pulējamo aparātu tās izdodas noslīpēt gludas. No ievas gatavotie spieķi ir gaišāki ar plakanākām galvām, savukārt krūklis esot vieglāks. Apkārtnē krūkļi kļuvuši par deficītu, tāpēc Antra tos vedusi pat no Valkas.
"Pareizi krūklis mežā jānogriež pie pašas saknītes. No viena krūkļa var pagatavot tikai vienu spieķīti. Varētu nogriezt divmetrīgu pīcku un pagatavot desmit spieķus, bet nevar – koks lokās un padodas apaļš tikai no apakšējās daļas. Ja locīšu no otra gala, tas pārlūzīs vai būs krokains." Kokus griezt drīkst tikai laikā, kad tiem nav lapu. Vasarā kokos ir sula, kas kļūst melna, un tad izdosies tikai nekvalitatīvi spieķi.
Rokraksts uz spieķa
Kad koki nogriezti, tos liek auksta ūdens katlā uz plīts vai ugunskura un sutina, kamēr lokāmā daļa kļūst mīksta. Mazākos jāsutina apmēram stundu, savukārt lielajiem vajag vairāk laika, jo jāizsūt no viena gala līdz otram. Lai neapskādētu koku, mizu notēš ar trulu nazi.
"Man ir speciāla metāla forma, ap ko locīt rokturi. Locījumu nostiprinu ar šņorīti." Pēcāk aptuveni trīs dienas notiek žāvēšana, kuras laikā ik dienu jātaisno spieķa kāts, jo arī žūstot koks vēl negrib padoties – lokās un šķobās uz visām pusēm. Lielie spieķi jāžāvē pat nedēļu, reizēm divas. Žāvēšana notiek mājās, siltumā, jo ārā tie kļūtu melni. Kad koks izžuvis, šņorīte kļūst vaļīga – roktura forma ir ieņemta. "Ja šņori noņemšu pirms laika, koks iztaisnosies atpakaļ."
Kad spieķis izžuvis, visi puni un negludumi jānopulē ar slīpmašīnu, pēc kuras nepieciešama apstrāde ar vīli un smilšpapīru. Lai nūjiņa būtu bez pleķiem un vienkrāsaina, to ar dzijas krāsu nokrāso oranžā vai dzeltenā krāsā. Kad krāsa nožuvusi, laiks ķerties klāt rakstu dedzināšanai. "Kādu niansīti rakstos šad tad pamainu, bet katram ražotājam, arī man, jau iestrādājies savs rokraksts," ar uzkarsēto metāla stieni veikli iededzinot Laimas zīmi, piebilst Antra.
Savukārt senākos laikos zīmes nevis iededzināja, bet iegrieza mizā. Uz spieķīšiem attēlotas gan zīmes, gan sejas. Dažkārt koks ar savu reljefu pasaka priekšā, kāds zīmējums jāveido. Jo spieķim smukāka un krāšņāka galva, jo lielāki bijuši defekti kokā. Pēc rakstu iededzināšanas seko pati laikietilpīgākā nodarbe, kas prasa lielu precizitāti, – krāsošana. Spieķu darinātāji izmanto tikai sarkano uz zaļo krāsu. Paši ražotāji labi atšķirot, kurš taisījis kurus spieķīšus, – tos var atpazīt ne vien pēc rakstiem, bet arī pēc krāsu niansēm.
Meistarstiķus neatklās
Antra spieķus izgatavo arī pēc pasūtījuma. Starp kundēm ir arī Siguldas novada dome. Vēl Antra vada meistardarbnīcas skolēnu grupām. Amatnieku konkurence aizvien ejot mazumā. "Spieķi nenes lielu peļņu. Ja parēķina, pusi gada peļņas nav vispār. Ja otrajā pusgadā izdodas kaut ko nopelnīt, knapa maizīte vien sanāk."
Siguldas novadā aktīvi darbojoties vairs pāris spieķīšu amatnieku – Anita Pulle ar dēliem, kā arī izcilo spieķu meistaru Vijas un Viktora Vīgantu dēls Edgars. Spieķīšu gatavošana ir arods, ko ģimenes iemāca no paaudzes paaudzē.
"Ja cilvēks nav ar to iepriekš nekad saskāries, kurš tad amatnieks gribēs atklāt visus meistarstiķus!" Tomēr uztraukumam par to, ka Siguldas spieķu ražošanas tradīcija pārtrūks, neesot pamata, pārliecināta Antra Plavgo.
