Ir tapis jauns pētījums par mazā biznesa labsajūtu. Vidējais apgrozījums minimāli pieaug, kamēr peļņā ir vērojams kritums, bet lielākie izaicinājumi uzņēmējiem ir sekošana likumdošanas izmaiņām, kā arī jaunu klientu piesaiste. Pētījuma autors ir finanšu uzņēmums "Capitalia" sadarbībā ar "Lursoft" – uzņēmēju viedokļu aptauja tajā salikta kopā ar statistiku. Taču mērķis nav mācīt, ka ikvienam uzņēmumam par katru cenu jāaug un tāpēc ir jāaizņemas.
Kapitālisms bez ekstrēmisma
"Capitalia" vadītāja Jura Grišina uzskati šajā jomā ir dēvējami vismaz par netradicionāliem: "Tā ir klasiskā kapitālisma pamataksioma, ka tev visu laiku ir jāaug. Vai nu tu audz, vai arī esi neizdevies, slikts uzņēmējs. Bet es pats tam nepiekrītu. Manuprāt, uzņēmējdarbības mērķim nav obligāti jābūt pārsist iepriekšējā gada rekordus. Ja es gribu, lai man ir ģimenes tipa uzņēmums, kurā strādāju pats, un man patīk to darīt, man nevajag par katru cenu iekarot pasauli."
Jaunuzņēmumu dibinātāju aprindās tagad esot populāri sacensties, kurš lielāku riska kapitālu piesaistījis. Arī valsts cenšas veicināt šo sacensību. Taču Juris Grišins šaubās, vai tā ir pareizākā mēraukla: "Tikpat labi veiksmīgāks uzņēmums ir tas, kuram nevajag nekādu kapitālu no malas. Kurš pats iet, darbojas, attīstās un nav nevienam parādā, un viņam kaklā nekarājas investors. Neviena nauda nav bez maksas! Tāpēc man neliekas, ka ekstrēmais kapitālisms ir tā labākā forma. Tad jau drīzāk ģimenes uzņēmējdarbība vai uzņēmējdarbība sava komforta līmenī."
Ziedu laiks vēl priekšā
Pētījumā "Mazais bizness Latvijā" nofiksētais brīdis ir pērnais un aizpērnais gads. Par pamatu analīzei izmantots Eiropas Savienības statistikas kritērijs, kas par mazu uzskata uzņēmumu līdz 49 darbiniekiem un apgrozījumu līdz 10 miljoniem eiro. (Latvijas apstākļos tāds gan būtu uzskatāms vismaz par vidēju, ja ne lielu.) Informācija apkopota par 17 036 uzņēmumiem, savukārt aptauja veikta 323 uzņēmumos.
Pētnieku galvenais secinājums ir šķietamā pretrunā iekšzemes kopprodukta pieaugumam. Mazajam biznesam šis nav bijis ziedu gads – vidējais apgrozījuma pieaugums tikai 3%, bet peļņas kritums mīnus 11%. Vidējā visu Latvijas uzņēmumu rentabilitāte ir 3,7%, bet tieši mazajā biznesā tā ir teju uz pusi zemāka – tikai 2% no apgrozījuma. Pelna gan vairākums mazo uzņēmumu. 2016. gadu ar pozitīvu bilanci pēc nodokļu nomaksas noslēdza 11 450 mazie biznesi jeb 67,2% no kopējā skaita. Uzņēmumu jaunpienācēju skaits, kas pirmajā gadā sasniedza 50 000 eiro apgrozījumu, ir 264. Pamaz. Vidējais darbinieku skaits – deviņi.
Visvairāk mazo uzņēmumu reģistrēts Rīgā un Pierīgā. Vismazāk – Latgalē, un tur arī finanšu rādītāji sliktākie.
Valsts pārvaldes panākumi ekonomikas stiprināšanā gan diez cik augstu netiek vērtēti. Pērn vairāk nekā puse aptaujāto mazo uzņēmēju uzskatījuši, ka ekonomiskā situācija Latvijā pasliktinās un pārliecinoši lielākā problēma esot sekošana likumdošanas aktu izmaiņām.
Rozes biznesa filosofija
Tieši ekonomiskās krīzes apstākļos ar uzņēmējdarbību nodarboties sāka Anita Roze-Traviņa, "Rozes bodes" īpašniece. Pēc bērniņa piedzimšanas viņai bija garantēta atgriešanās iepriekšējā darbavietā, tomēr viņa nolēma riskēt – atvērt Vecrīgā mazu veikaliņu un tirgot tikai un vienīgi Latvijā tapušas gaumīgas smukumlietas – rotas, spēļmantas, dažādus aksesuārus un suvenīrus. Deviņu gadu laikā uzņēmums ir audzis. Pašlaik sadarbojas ar 120 piegādātājiem.
Pērn Roze atvēra interneta veikalu, kas pamazām audzē jauno klientūru, tostarp uz ārzemēm pārcēlušos latviešus. Iepriekšējais gads "Rozes bodei" bijis ar apgrozījuma kritumu. 2016. gadā 90 288 eiro. Pērn 77 168 eiro. Ir saradušies konkurenti, kas nokopējuši veikala veiksmīgo koncepciju, mazinājusies arī pircēju interese par latviešu etnogrāfiskajām zīmēm, kas bija viena no populārākajām preču grupām. Tāpat uzņēmuma finanses ietekmējusi algu pacelšana pārdevējām un sociālo iemaksu kāpums.
Tā kā vairākums piegādātāju ir mikrouzņēmuma nodokļa maksātāji, tā pieaugums līdz 15% ietekmēja viņu izstrādājumu cenas. Tas viss summējas un rezultātā atspoguļojas arī "Rozes bodes" – SIA "Seven ways" – bilancē.
"Taču nelieli zaudējumi vēl nav rādītājs. Rādītājs ir tas, vai neesi nevienam parādā un vai vari palikt godīgs," – tā savu biznesa filosofiju skaidro uzņēmēja. "No mana uzņēmuma darbības vispirms nopelna valsts, tad telpu izīrētāji, tad amatnieki un tikai pašās beigās es. Tāpēc es braucu ar vecu "Volvo". Var, protams, braukt ar "Porshe" un būt visiem parādā, bet es labāk braucu ar vecu Volvo un visu nomaksāju."
Par lielāko problēmu savā nozarē Anita Roze uzskata maksātspējīga sabiedrības vidusslāņa trūkumu, jo smukumlietas nav pirmās nepieciešamības preces, tās nepieciešamas dvēselei. Rokdarbi nav lēti, savukārt konkurēt ar Ķīnas precēm cenas ziņā ir neiespējami. Taču pircējiem jāsaprot, ka vienā gadījumā viņu nauda aizplūst prom no Latvijas, otrā – baro pašus. Aiz katra tāda maza vietējā uzņēmuma ir daudz cilvēku – darbinieku, ražotāju, viņu ģimenes locekļu – labklājība. "Tā tā ekonomika strādā. Tāpēc ir jāpērk Latvijas prece," rezumē uzņēmēja.
Un arī Latvijas uzņēmēji ir jānovērtē un jāciena. Mazie jo īpaši. Par to ir pārliecināta Latvijas Mazo un vidējo uzņēmumu asociācijas dibinātāja Aija Lokenbaha: "Ir jāmaina domāšana! Lielie starptautiskie uzņēmumi nostrādina mūsu cilvēkus, bet peļņu izved laukā no valsts. Tieši vietējie mazie uzņēmumi uztur šo valsti, un tikai pateicoties viņiem šī valsts var pastāvēt."
Vispirms domāt par mazākajiem
Ir vairākas sabiedriskās organizācijas, kas lobē uzņēmēju intereses attiecībās ar valdību. Tirdzniecības un rūpniecības kamera, Ārvalstu investoru padome, nozaru asociācijas. Taču tur toni diktē lielie uzņēmumi un viņu intereses, savukārt mazajiem uzņēmumiem aizstāvju un ietekmes pietrūkst. Mazajām algām nodokļi ir neproporcionāli lieli, tikmēr lielo algu saņēmēji cītīgi apkaro ideju, ka viņiem būtu jāmaksā proporcionāli vairāk. Mikrouzņēmumu nodokli vispār gribēja likvidēt. Pret nodokļu progresivitātes ideju aktīvi iestājās bankas – sargā baņķieru ienākumus.
Aija Lokenbaha secina, ka pašlaik attieksme visos pārvaldes līmeņos ir tāda – ja tu neesi liels, brauc projām! Un tas nav pareizi. Jā, valstij ir nozīmīgi lielie uzņēmumi, bet kas tad pirks viņu ražojumus, ja cilvēkiem nebūs pirktspējas? "Katrs mazais uzņēmējs, kurš nodarbina sevi, savu ģimeni un varbūt vēl kaimiņam iedod darbu, ir liels ieguvums valstij. Šie cilvēki nesēž uz pabalstiem, bet rada pievienoto vērtību un maksā nodokļus." Tas visiem spēkiem jāveicina. Jo, kā savulaik, kritizējot globalizācijas negatīvos aspektus, rakstīja ekonomists Ernests Frīdrihs Šumahers, mazs ir skaists (Small is Beautiful). Arī ekonomikā.
