Zemkopības ministrijas reģistrā var atrast turpat divus desmitus zemnieku saimniecību un sabiedrību ar ierobežotu atbildību, kuru darbības profilā norādīts, ka tās nodarbojas ar zivju un zivju mazuļu, kā arī akvakultūru audzēšanu vai apsaimnieko zivju dīķus. Tādas ir Inčukalna, Krimuldas, Ķekavas, Ropažu, Salaspils un Saulkrastu novadā. "Rīgas Apriņķa Avīze" lūkoja noskaidrot, kā dzīvo Pierīgas zivju dīķu īpašnieki un akvakultūru audzētāji.
Ropažu "Lielozolos" paļaujas uz saviem spēkiem
Ropažu novada Augšciemā atrodas saimniecība "Lielozoli", kur saimnieko novada deputāts un sporta kompleksa "333" īpašnieks Vladislavs Šlēgelmilhs. Viņam pieder deviņi dīķi, kuros dzīvo 14 sugu zivis – karpas, karūsas, līņi, zandarti, sīgas, stores un citas. Speciāli piebarotas tiekot tikai karpas, pārējās dzīvojot pēc iespējas dabīgos apstākļos.
Kopumā "Lielozolu" dīķi aizņemot 10 hektārus, kompleksa "333" teritorijā – vēl sešus. Lai gan zivju daudzumu varot mērīt tonnās, V. Šlēgelmilhs par ražošanas industriju šo nodarbi pārvērst negribot. Esot gan plāni kādreiz izveidot pašam savu zivju inkubatoru vai tālās zemēs pārdot zivju pīrādziņus, bet pagaidām dzīve ritot savu gaitu, jo "Lielozolu" zivīm pircēju loks esot stabils.
Vaicāts, kāpēc zivju cenas tirdzniecībā pastāvīgi iet uz augšu, uzņēmējs spriež, ka viens no iemesliem varētu būt ļaužu slinkums, jo zivis taču var audzēt katrs, kam ir puslīdz normāls dīķis. Jau viņa vectēvs esot audzējis karūsas un līņus, atlicis tikai iesākto turpināt.
Savukārt uz jautājumu, vai saimniecība raksta projektus, lai tiktu pie Eiropas naudas akvakultūru konkurētspējas attīstīšanai un Lauku atbalsta dienesta hektārmaksājumiem par zivju dīķiem, V. Šlēgelmilhs atteic, ka viņš vairāk paļaujas uz saviem spēkiem.
Viss kļuvis dārgāks, jāceļ arī zivju cena
Salaspils pagasta "Lejassietiņos" darbojas uzņēmums "Akva Agro". Tas dibināts 2004. gadā, pārdzīvojis krīzes gadus un, kā teic uzņēmuma direktors Jurijs Suheckis, turpina darboties.
"Akva Agro" attīstījies, pateicoties Eiropas fondu naudas atbalstam. J. Suheckis stāsta, ka jau 2012. gadā ekspluatācijā nodotas ūdens recirkulācijas sistēmas iekārtas, kas ļauj uzglabāt līdz 60 tonnu storu mātīšu un iespēju iegūt aptuveni 2000 kilogramu melnā kaviāra gadā. Tiekot piesaistīti darbinieki gan no Latvijas, gan citām valstīm. Iegūto kaviāru uzņēmums izmantojot ne tikai pārstrādei, bet arī turpmākai zivju apaugļošanai un mazuļu iegūšanai.
"Lejassietiņos" audzē arī varavīksnes foreles restorānu vajadzībām un dīķu piepildīšanai. Visas "Akva Agro" zivis – stores un foreles – tiekot audzētas iekārtās, kas aprīkotas ar trīskāršu ūdens attīrīšanas sistēmu. Pēc A. Suhecka teiktā, 99% produkcijas nonāk Latvijas tirgū, un pērn tās bijušas sešas tonnas Sibīrijas storu un 6,5 tonnas varavīksnes foreļu.
Protams, storu un foreļu cenas nekad nav bijušas salīdzināmas ar reņģu cenu, taču nu arī "Akva Agro" nācies tās celt, jo cenas neesot bijušas mainītas jau piecus gadus. Iemesls – cēlusies maksa par elektroenerģiju, vairāk jāmaksā par degvielu, arī Holandē ražotā zivju barība kļuvusi dārgāka.
Vai pamatoti cēlušās cenas arī Latvijā nozvejotām saldūdens zivīm, viņš neņemoties spriest, jo tās taču neesot speciāli jāpiebaro, audzēšanai nav jāizmanto iekārtas, kuras darbina elektrība, kā tas notiek "Akva Agro" baseinu saimniecībā.
Jautāts, kā rūpnieciski strādājošam zivju audzētājam Latvijas tirgū izdodas sadzīvot ar lietuviešiem un viņu konkurenci, A. Suheckis atteic, ka, iespējams, Lietuvā ūdens ir siltāks un karpas tiešām tur izaug ātrāk, taču, lai tās atvestu uz Latviju, jātērē līdzekļi par to transportēšanu, un tas, viņaprāt, lietuviešu cenas līdzsvaro ar Latvijas zivju produkcijas cenām. Katrā ziņā tas neesot iemesls, lai "Akva Agro" darbiniekiem tāpēc naktīs nenāktu miegs.
Runa drīzāk ir par lauku tūrismu
Braucot pa Pierīgu, itin bieži var ieraudzīt norādes uz vietām, kur var piestāt, atpūsties, dīķī izmakšķerēt kādu zivi un turpat atpūtas vietā to pagatavot un apēst. Viena no šādām vietām – "Švinkates" – atrodas Allažu pagastā.
Īpašnieks Kaspars Ulmis pastāsta, ka saimniecības zivju dīķi aizņem četrus hektārus plašu teritoriju. Viens dīķis esot divus hektārus liels, viens aizņemot hektāru, un vēl esot vairākas "peļķītes", kas aizņem vien 0,2–0,3 hektārus. Ideja par zivsaimniecību, kas piedāvā arī lauku tūrisma pakalpojumus, nākusi tāpēc, ka no katriem pieciem atbraucējiem divi noteikti ir makšķernieki, skaidro Kaspars.
Vaicāts, vai "Švinkates" ir gatavas spert nākamo soli un pieteikties dažādiem Zivju fonda projektiem vai pretendēt uz Lauku atbalsta dienesta hektārmaksājumiem par zivju dīķiem un turpmāk likt uzsvaru uz zivju audzēšanu vietējam tirgum, saimnieks konkrētu atbildi nedod. Tad būtu vajadzīgas jaunas dīķu platības, viņš skaidro. Seklie karpu nārstošanas dīķi ar siltu ūdeni gan saimniecībā esot, taču aizvadītās vasaras bijušas salīdzinoši vēsas, tādēļ karpu nārsts nav bijis pārāk sekmīgs.
Protams, kvalitatīvus zivju mazuļus par labu cenu varot dabūt tepat Latvijā, piemēram, Rendā vai Rēzeknes puses Nagļos, taču uz turieni jāmēro garāks ceļš. Pagaidām viņš priecājoties par tām 8–9 kilogramus smagajām karpām, kas izaugušas "Švinkatu" dīķos. Lielākās esot sasniegušas pat 15 kilogramus. Taču, ja reiz dabūjušas āķi lūpā un norāvušās uz makšķernieku viltībām, tās vairs neķeroties.
28.05.2018 07:44
Zivju Pierīgā pietiek, vērienīgu zivju audzētāju gan ir mazāk
Autors Ģirts Kondrāts
Rīgas Centrāltirgus zivju paviljonā tirgo vairāk nekā 200 dažādu preču vienību, tostarp dažādu veidu zivis. Sortimentā ir gan svaigas, gan saldētas, gan arī dažādos veidos termiski apstrādātas zivis un jūras veltes.
arhīvs
Lai gan saldūdens zivju audzētājiem ir iespēja attīstīties ar Eiropas naudas atbalstu, zivju cenas tirgū pastāvīgi aug, turklāt veikalos bieži pērkam no Lietuvas ievestās saldūdens zivis un internacionālas izcelsmes lašus un foreles.