Savukārt "Rīgas Apriņķa Avīze" interesējās, kā inženiere ģeodēziste jau brieduma gados izvēlējās kļūt par daiļamatnieci.
Patīk dāvāt cilvēkiem prieku
"Mana pirmā izglītība ir inženiere ģeoloģe, otrā – inženiere ģeodēziste. Tas ir interesants darbs, izveidoju arī savu uzņēmumu. Vienmēr gan negāja viegli, it īpaši krīzes gados. Tādos brīžos katrs sevi mierina, kā nu māk, – kāds meditē, kāds dzer šņabi, bet es, lai atslēgtos no darba problēmām, sāku atlicināt laiku rokdarbiem," stāsta Margarita Muntaga.
Viņas bērnība pagājusi Līvānos, kur tolaik nav bijusi iespēja apmeklēt mākslas skolu. "Taču pirms gadiem desmit, kad draugiem un kolēģiem iedrošinājos parādīt pirmās pašas darinātās rotas – piespraudes un auskarus –, viņiem tās patika un vienu otru no tām arī nopirka. Kādu brīdi darbojos abās jomās – pelnīju naudu firmā un atlicināju laiku rokdarbiem.
Bet tad sapratu, ka rotu darināšana man patīk vairāk nekā ģeodēzija. Iemesls tam bija vienkāršs – ja esi paveicis kaut ko tādu, kas citiem rada prieku, tas ir pat svarīgāk nekā nopelnītā nauda. Turklāt iespēja dāvāt cilvēkiem prieku dod emocionālu gandarījumu, un man tas ir ļoti būtiski," uzsver Margarita.
Ar gadiem izveidojies savs pircēju loks
Meistare stāsta, ka gadu gaitā uzkrājusi pietiekami lielu pieredzi, lai darba kvalitāte atbilstu augstajām prasībām, ko izvirza studijas "Senā klēts" un "Latva". Tur nopērkami viņas darinātie etnogrāfiskie zīļu vainagi un zīļu jostas, ko nēsā, piemēram, tautas deju dejotāji. Taču meistarei ir arī individuālie pasūtītāji, tostarp – ārzemju latvieši, kuri vēlas tuvināties savām saknēm. Daudzi no viņiem ikdienā strādā par grāmatvežiem un juristiem.
"Acīmredzot precizitāte un inženiera domāšanas veids, kas atspoguļojas manās rotās, piesaista šo pircēju uzmanību, jo savos ikdienas darbos arī viņiem jābūt ļoti precīziem," smaidot teic M. Muntaga.
Oficiāls apliecinājums viņas varēšanai ir 2007. gadā Latvijas Amatniecības kamerā iegūtais Meistara diploms.
Reizēm jāstrādā ļoti precīzi, reizēm drīkst fantazēt
"Visvairāk laika aizņem plānošana. Vispirms ir jāizdomā, ko es gribu uztaisīt, jāizdomā dizains, jāpiemeklē atbilstoši materiāli. Pats tehniskais izpildījums jau ir vienkāršāks, lai gan reizēm darba procesa laikā saprotu, ka jāpamaina topošās rotaslietas elementi, kaut kā pietrūkst vai kļūst skaidrs, ka konkrētais darbs jādara pavisam citādi. Tad nu mēģinu, taisu, domāju, un tad jau rezultātā kaut kas sanāk.
Taču etnogrāfiskajiem zīļu vainagiem ir stingri nosacījumi, kādiem tiem jābūt. Tur lielas iespējas improvizēt nav, bet, gatavojot piespraudes vai auskarus, gan var ļaut vaļu iztēlei. Piemēram, reiz strādājot būvobjektā, ieraudzīju sastatnes, kurām pāri bija nokarājusies siltumizolācijas vate. Tās dažādās faktūras un krāsas uzreiz man pateica priekšā – šo kombināciju varēs izmantot rotu darināšanā. Arī, ejot dabā, atliek tikai turēt acis vaļā, un tad jau kāda ideja iešaujas prātā. Protams, tas notiek tad, ja neesmu nogurusi, ir labs garastāvoklis," skaidro meistare.
Visu laiku jāmācās
Jautāta, kā amatniekam tikt galā ar "papīru lietām", par kurām interesējas nodokļu inspektori un kas daudzus atbaida no privātas uzņēmējdarbības sākšanas, M. Muntaga atgādina, ka viņai ir bijusi sava firma, kur apgūta arī finanšu atskaišu rakstīšana.
"Ja tu kaut ko dari, visu laiku nākas apgūt gan jaunus darba paņēmienus un tehnoloģijas, gan vienlaikus mācīties arī citas lietas. Tas attiecas ne tikai uz rokdarbiem, bet arī grāmatvedību. Galvenais ir visu laiku kustēties uz priekšu. Protams, ir arī cilvēki, kuriem labāk patīk iestādē vai uzņēmumā nostrādāt noteiktas stundas dienā, paveikt noteiktu darba daudzumu un saņemt par to paredzamu algu. Man patīk, ka visu laiku kaut kas mainās, rodas kaut kas jauns, kas jāiemācās," saka meistare.
"Piemēram, rotu skices zīmēju gan ar roku, gan datoru, jo tā pārvaldīšana ir saistīta ar manu pamata profesiju. Reizēm nākas rēķināt proporcijas vai, ja visam jābūt stingri simetriskam, tad vieglāk ir strādāt ar datoru. Ja tas nav nepieciešams, var skicēt ar roku," viņa piebilst.
Reizēm labāk, ja āda biezāka
Margarita teic, ka dzīvē visstabilākā aizmugure ir viņas ģimene. "Man paveicies, jo vīrs ir mans visobjektīvākais kritiķis, lai gan stāv tālu no manas aizraušanās ar rotām. Taču viņa vērtējums – "patīk" vai "nepatīk" – ir objektīvs un līdz ar to man ļoti svarīgs. Patiesībā jau kritika nevienam īsti nepatīk, taču jābūt arī kaut kādam rūdījumam, jo dzīvē jau arī cilvēki tev visu laika nesaka tikai patīkamus vārdus. Mazliet biezāka āda reizēm lieti noder."
Paskatīties uz situāciju no malas
"Svarīgi ir iemācīties pārdot savu darbu, taču tirgus ne vienmēr ir veiksmīgs. Ir reizes, kad neviens neko nenopērk. Tādās brīžos, īpaši pirmajos gados, ir smagi. Uzmācas domas: mani darinājumi nevienam nepatīk un nav vajadzīgi. Garastāvoklis ir tuvu depresijai. Taču tad jānovērtē visi apstākļi, jāpaskatās uz sevi un situāciju no malas. Varbūt ir bijis slikts laiks vai slikts apgaismojums, varbūt tas ir pasākums, par kuru reti kāds kaut ko zina. Turklāt, ja pircēju nav vienā tirdziņā, tad tie ir citos.
Taču šādas atziņas krājas pamazām, tāpat kā bērnam, kad viņš mācās staigāt: pieceļas, paiet dažus soļus un nokrīt, atkal ceļas un atkal krīt, un tā, līdz prasme staigāt ir apgūta. Un, ja tev ir pārliecība, ka noteikti sanāks, tad agri vai vēlu arī kaut kas izdosies, turklāt ar katru reizi labāk," spriež meistare.
Iepriekš:
Ķekaviete piedalīsies amatnieku digitālo prasmju apmācības projektā
Astoņi amatnieki ieguvuši 21. gadsimta meistara titulu