Taču ir arī daudz labu piemēru tepat izstieptas rokas attālumā ap Rīgu, kur ražotāji, mežu apsaimniekotāji un tūrisma industrijas attīstītāji ir ņēmuši vērā, ka visa pamats ir cieņpilna attieksme pret vidi, kurā dzīvojam.
Mežs ir pati drošākā banka
Ikdienā nav daudz iespēju pārliecināties, kas notiek aiz kādas rūpnīcas žoga, bet faktiski nekas neaizsedz skatu uz kailcirti, īpaši tad, ja tā atrodas autoceļa tuvumā. Ainava ar svaigu izcirtumu rosina visdažādākās domas, sākot ar to, ka meža izcirtēji "pārvērš Latviju tuksnesī", apdraudot ne tikai retās putnu sugas un meža dzīvniekus, bet arī postot tradicionālo ainavu. Protams, mežu apsaimniekotāji ar skaitļiem apgāž šos pieņēmumus, taču tāpēc vien izpratne par notikušo tik viegli nemainās, it īpaši tad, ja ir mainījusies ainava, pie kuras gadiem tā pierasts. Turklāt nereti tos paspilgtina sižeti televīzijā par izpostītām reto putnu sugu ligzdošanas vietām.
Vērtība ir arī izcirtumam
Apmēram pusotras stundas brauciena attālumā no Rīgas savos 1000 hektāros meža saimnieko Ziedonis Vilciņš. Viņš sevi sauc par meža saimnieku, šajā apzīmējumā ietverot gan meža īpašnieka, gan izstrādātāja statusu. Savos mežos atkarībā no tā, kādi ir paredzēti ģimenes izdevumi, kā arī cenām kokmateriālu tirgū, viņš ik gadu izcērt no trim līdz pieciem tūkstošiem kubikmetru koksnes.
1990. gadu sākumā Z. Vilciņš no tēva mantojis 50 hektārus meža, bet pārējās platības laika gaitā piepircis klāt, ņemot arī aizdevumu bankā. Daudzas nopirktās teritorijas bijušas kailcirtes, kuru saimnieki, redzot, ka sava mūža laikā šeit nekādas peļņas vairs nebūs, zemi pēc koku nociršanas pārdevuši. "Skaidrs, ka lielāka vērtība ir zemei nekā tam, ko uz tās ražo," uzsver mežsaimnieks, piebilstot, ka tas ir iemesls, kāpēc Skandināvijas valstu pensiju fondi Latvijā iepērk mežu zemi.
Priekšroku dod izlases cirsmām
Raksturojot savu saimniekošanas veidu, Z. Vilciņš stāsta, ka jau gadiem savos mežos veido izlases vai kopšanas cirsmas, ņemot vērā koku mūža ilgumu un koksnes pieaugumu. Piemēram, apsēm pēc 50 gadu un baltalkšņiem pēc 35 gadu vecuma sasniegšanas krītas koksnes vērtība, skaidro Z. Vilciņš. Pakāpeniski cērtot apšu un baltalkšņu audzes, viņš to vietā veido dažādu vecumu egļu mežu ar lapkoku piemistrojumu, kas pirmo naudu ienes jau pēc pārdesmit gadiem, bet nopietnu peļņu – pēc 70–90 gadiem. Meža darbos Ziedonis saglabā dobumainos, sausos un dažādu sugu vecākos kokus, kas viņam aizstājot nepieciešamību mežā izlikt putnu būrus.
Mikroliegums ir tikai ieguvums
"Kad gadsimtu mijā iegādājos jau pazāģētu meža nogabalu, atklājās, ka tur ligzdo reti sastopamais melnais stārķis. Pieaicināju ekspertus, kuri novērtēja situāciju, turklāt atklāja, ka šeit dzīvo arī trīspirkstu dzenis, kas, tāpat kā melnais stārķis, iekļauts īpaši aizsargājamo sugu sarakstā," teic Z. Vilciņš.
Pašlaik viņa īpašumos ir divi mikroliegumi, kas kopā ar buferzonu aizņem 12 hektārus. "Valsts kā kompensāciju tam, ka es liegumos neveikšu saimniecisko darbību, izmaksāja solīdu summu. Ja manā mežā apmestos vēl kāds aizsargājamais putns, piemēram, mazais ērglis, es labprāt piekristu izveidot vēl citus mikroliegumus, jo šādos gadījumos valsts maksā 100–150 eiro par hektāru gadā kompensāciju, ka mežs netiek izcirsts," stāsta mežsaimnieks.
Praktiski tas nozīmē, ka no aprīļa līdz oktobrim putni liegumos netiek traucēti, bet buferjoslās nepieciešamības gadījumā ziemā izlases veidā kokus var cirst. No savas pieredzes gan viņš zinot, ka līdzīgi rīkojas tikai pieci, varbūt septiņi procenti mazo mežu īpašnieku, kuriem mežs nav galvenais iztikas avots. Cilvēki, kuri savus mežus izcērt, lai ātri gūtu ienākumus, parasti necenšas savā īpašumā ierīkot mikroliegumus, lai gan tie ik gadu ienākumus tomēr ienes.
Zaļums atkāpjas ikdienas vajadzību priekšā
"Vislabāk būtu, ja visus ciršanas darbus varētu paveikt četros mēnešos gadā, bet pārējos astoņus likt mežu mierā un nodarboties, piemēram, ar jaunu mežu stādīšanu vai krūmāju apmežošanu. Diemžēl mūsdienās tā nenotiek. Pa ziemu mežu darbos nopelnītā nauda mežstrādniekiem ātri beidzas, un jau maijā viņi sāk interesēties, kur atkal kādam kas ir zāģējams. Un vienmēr arī kāds atradīsies, kam būs jāpērk jauna mašīna, jāceļ māja, tāpēc jāizstrādā jauna cirsma," atzīst Z. Vilciņš, piebilstot, ka tāpēc arī laikā, kad putni perē, mežos rūc motorzāģi.
"Uzskatu, ka mežs man dod ne tikai darbu un iztiku, bet ir arī pati labākā banka, kas dod garantijas nodrošinātai nākotnei. Mežs nekad neienesīs tik daudz naudas, cik intensīvi apstrādātas lauksaimniecības zemes, taču arī pūļu ir mazāk. Mēs šeit dzīvojam, un mums ļoti svarīga ir arī ainava, iespēja doties mežā sēņot, ogot. Šādi saimniekojot, mēs varam visu šo apvienot," spriež Z. Vilciņš.
Pasaules Dabas fonda direktors Jānis Rozītis: "Vilciņu ģimene ir labs piemērs tādam saimniekošanas modelim, kur ekonomisko vajadzību latiņa ir savietota ar dabas vērtību saglabāšanu un sabiedrības interesēm. Mežsaimniecība ir vairāku paaudžu kopdarbība, tāpēc pieņemto lēmumu sekmes praksē bieži vērtējamas pēc 50 un vairāk gadiem.
Nenoliedzami, ka Ziedoņa Vilciņa darbu mežā var raksturot kā godprātīgu un atbildīgu rīcību, kas vērsta uz ģimenes nākamo paaudžu labklājību, ietverot gan finanšu, gan citu meža piedāvāto vērtību klāstu, kas šodienas mežsaimniecībā Latvijā nereti tuvredzīgi piemirstas."
