Pīti šūpulīši, krēsli, pūra lādes, sēņu un ogu grozi, paplātes, somas, lustras, pat galdi – tā ir tikai maza daļiņa no lielā pinumu klāsta, kas top uzņēmuma "Baltijas pinumi" darbnīcā, kura atrodas turpat amatnieka A. Lejnieka mājās Jaunmārupē.
Hobijs, par kuru atalgo
Pirms devies pelnītā atpūtā, te skaistos pinumus darinājis arī Andra tēvs Jānis. "Pamatā uzņēmumā darbojamies tikai ģimenes cilvēki." Sākotnēji uzņēmums saucies "J. Lejnieks", taču ar skatu uz Eiropu nosaukums mainīts. Labi palīgi ir abi amatnieka dēli – 16 gadus vecais Emīls un divus gadus jaunākais Jānis. Cik lielu vietu viņu dzīvēs ieņems šis ģimenē pārmantotais amats, meistars gan vēl neņemas spriest, jo to rādīšot laiks.
Sākumā Andris darbojies citā jomā, pēc profesijas ir galdnieks. Savukārt vectēvs Alberts, kurš ir pamatlicējs šim arodam, "strādāja gan par šuvēju, gan par skursteņslauķi, strādāja arī uz dzelzceļa, taču pašmācības ceļā iemācījās darināt pinumus un pēdējos mūža gadus nodarbojās ar grozu pīšanu".
No vectēva pīšanas mākslu iemācījies arī Andra tēvs, kurš pēc profesijas ir galdnieks un pēdējos gadus, pirms devies pensijā, nodarbojies tieši ar pinumiem, kā arī ilgus gadus vadījis Amatniecības kamerā pinēju sekcijas nozari. "Kad pabeidzu galdnieku skolu, strādāju savā profesijā, tomēr nestrādāju sev, bet citiem. Pinumi bija lieta, ko daru tikai sev."
Kad ģimene vairāk pievērsusies klūgu audzēšanai un apstrādei, savienot abus darbus vairs nebija iespējams un bija jāizvēlas. "Profesionalitāte prasa upurus. Ja māku iešūt pogu, uzreiz taču neesmu šuvējs. Cilvēks var mācēt un zināt daudz, bet profesionāli var veikt tikai kaut ko vienu. Pinumi sagādā man prieku, turklāt ir mans hobijs, par ko saņemu arī atalgojumu. Kas var būt labāk?"
Amatnieks atklāj, ka 20 gadu laikā, kopš nodarbojas ar pinumiem, jau sasniedzis tādu profesionālu līmeni, ka var uzpīt jebko, ja tikai ir noiets. Pašlaik ģimenes uzņēmumā top ap 50 veidiem dažādu pinumu. "Baltijas pinumi" darbojas galvenokārt divos virzienos – grozu izgatavošana lielveikaliem un mazākiem veikaliņiem, kur tirgotājiem izvietot savu preci, kā arī pieprasītāko un cilvēku iemīļotāko pinumu – grozu, mēbeļu – izgatavošana, kuras var iegādāties gan ģimenes uzņēmuma darbnīcā, gan tirdziņos. Lai cilvēkiem piedāvātu pēc iespējas plašāku pinumu sortimentu, izveidota pinēju kopa. "Citi amatnieki ved pie manis savus pinumus. Tā palīdzu ar realizāciju. Tas ir ļoti ērti – cilvēkam nav jābrauc pie viena amatnieka, lai nopirktu veļas grozu, pie otra, lai nopirktu malkas grozu."
Ar krāsām nebojā
Visi Lejnieku ģimenes pinumi top no Latvijā audzētām klūgām. "Mums ir savas klūgu plantācijas Mārupē un Limbažos, kopā aptuveni pieci hektāri." Plantācijas tiek rūpīgi koptas un ravētas. Klūgas iegūst no vītolu dzimtas auga, šķirnīga kārkla ar smalkām lapiņām, un tie aug no spraudeņiem. Tieši klūgu sagatavošana ir laikietilpīgākais process. Tās griež rudenī, kad kokiem jau nobirušas lapas, savukārt to sagatavošana norit visu ziemu. Nogrieztās klūgas tiek liktas katlā un vārītas, lai būtu vieglāk nomizot. Kad tās apmēram trīs stundas vārījušās, atdzesē aukstā ūdenī un ar speciālu iekārtu tīra. Kad klūga notīrīta, to liek žāvēties, lai izžūst koksnes sula.
Pēc tam tās sašķiro pēc garuma, resnuma un krāsas. Kad šis darbiņš paveikts, klūgas ir gatavs pīšanai, pirms kuras tās tiek mērcētas vēlreiz, resnākās – 12 stundas, tievākās – aptuveni trīs. Pinot ar mitrām klūgām, pinums pēc izžāvēšanas būs stingrs. Agrāk amatniekiem bijis nepieciešams sertifikāts, kas apstiprināja, ka materiāls ir ekoloģisks un tajā nav kaitīgi uzglabāt pārtikas un higiēnas preces. Šādu sertifikātu grasās ieviest atkārtoti, taču Andris pauž, ka, viņaprāt, tā būšot tikai naudas izkrāpšana, jo klūgas ir augušas Latvijā un tās nemaz nevar nebūt ekoloģiskas.
Lai gan pašlaik veikalos plaši sastopami no ārzemēm ievesti krāsoti pinumi, Andris atzīst, ka visskaistākā ir klūgu dabiskā krāsa. Pinuma dabiskā krāsa ir medus tonī, kas ar laiku kļūst tumšāks. "Lai pinums ir krāsaināks, izmantojam zaļās un baltās klūgas. Klūgas var arī balināt vai kodināt, lai tās iegūtu tumšāku nokrāsu. Ja pircējs grib krāsot, tad parasti saku: "Ņemiet uz mājām un sabojājiet paši!" Kādēļ esmu mocījies, kopis plantāciju, lai klūgas būtu vienā krāsā, vienā tonī, ja pēc tam uzpūš virsū krāsu? Šajā jautājumā palieku pie sava."
Gadu gaitā pinumu mode mainās. "Vienu laiku pinumi bija kā modes lieta. Iecienītas bija apaļīgas tīnes ar vāciņiem, taču tagad pinumiem galvenokārt ir praktisks uzdevums," pauž Andris un, rādot dažādus grozus, stāsta par to pielietojumu. Iepirkuma grozam būs citāds rokturis nekā sēņu grozam, ogu grozam – citāds, aizvien iecienīti ir klasiskie grozi. Lielā mērā groza kvalitāti nosaka gan roktura izturība, gan tas, cik smalks ir pinums, gan arī tas, kā apstrādāti klūgu gali. "Pinumu tehnika, gadiem ejot, nav mainījusies, taču arī jaunajiem pinējiem mācām rūpīgi apstrādāt klūgu galus, lai tie nebūtu asi." Lai varētu izgatavot vairākus viena modeļa grozus, izveidoti šabloni.
Veselīgā amatniecība
Kā novērojis Andris, daudziem esot priekšstats, ka amatnieki ir cilvēki, kas negrib iet uz darbu, bet tikai kaut kur kaut ko patirgot. Andris teic, ka šāds priekšstats ir maldīgs. "Strādāju no astoņiem rītā līdz pusnaktij, un brīvdienu man nemaz īsti nav, jo tad ir tirdziņi. Brīžos, kad nepinu, dodos pie klientiem."
Andris stāsta, ka labs amatnieks ir pārticis. "Labi situēts, bet ne bagāts. Amatniecība nav nozare, kurā kļūt par miljonāru, taču ir gandarījums un ģimene – paēdusi." Lai gan brīvo brīžu ir maz, laiks atliekot arī medībām un makšķerēšanai. Līdz ar pīšanu Andris pievērsies veselīgam dzīvesveidam un ticis galā ar lieko svaru. Ja pinot ilgi sēž, signalizējot mugura. Toties rokas vairs nesāpot un pirksti netirpstot. Andris atzīst, ka pats galvenais ir neatlaidība un mīlestība pret to, ko dari.
"Ja dari no sirds, cilvēki to jūt. Ja pīsi tikai tāpēc, lai ātri pārdotu, būsi nevis amatnieks, bet vien tirgotājs. Arī amatniekam ir jāprot pārdot, bet reizē jāmīl tas, ko piedāvā pircējam," vienu no meistardarbu kvalitātes noslēpumiem atklāj Andris Lejnieks.
