"Visu, kas mums ir, mēs esam izveidojuši savām rokām," stāsta Ineta Liepiņa. Viņa atklāj, ka vīrs strādāja zvēru fermā, kad Inčukalna novadā ģimenei iedota Līvānu mājiņa. Vēlāk piedāvāja apstrādāt zemes gabalu, un Liepiņi šo iespēju garām nelaida.
"Apstaigājot apkārtni, kas bija aizaugusi ar kūmiem, vīrs pamanīja, ka vienā vietā tek mazs strautiņš. Viņš teica, ka būtu labi tā apkārtni iztīrīt. Ar cirvi un zāģi atbrīvojām ceļu līdz strautiņam un ap to no alkšņiem. Tad kādu dienu strautā pamanījām forelīti. Nolēmām patīrīt arī strautiņu, lai var redzēt, kā zivtiņas smuki peld," desmit gadus senos notikumus atceras I. Liepiņa.
J.Liepiņš profesijas ir veterinārārsts, un tādēļ arvien vairāk sācis interesēties par šīm zivīm. Pamazām viņš pats saviem spēkiem no strautiņa izveidoja pirmo zivju dīķi. "Kur vārēju, nācu viņam palīgā. Mūsu trīs mazos bērnus, no kuriem jaunākais toreiz bija ratiņos, visur ņēmām līdzi, jo abas viņu vecmāmiņas strādāja," teic I. Liepiņa.
Lai idejas, kas kļuva arvien vērienīgākas, varētu realizēt straujāk, jo ar cirvi, zāģi un lāpstu neko lielu un ātri padarīt nevar, Liepiņu ģimene nopirka lietotu traktoru, kas bija divus gadus vecāks par saimnieku. Vēlāk piepirka arī citu lietotu tehniku un izraka nākamos zivju dīķus, kas atrodas cits par citu zemāk – ir savienoti pēc kaskādes principa, lai cits varētu papildināt un barot.
Viņi stāsta, ka ziemā šajos dīķos ir vieglāk regulēt ūdeni, jo ir caurtece, kas tos pasargā no ledus vāka veidošanās, kas forelēm ir bīstami. Patlaban saimniecībā ir 11 dīķi, ar kopējo platību aptuveni septiņi hektāri. Trijos dīķos saimnieki audzē foreles, kuru kopšana prasa visvairāk laika un darba. Pārējos dīķos mīt karpas, līdakas, līņi un citas vietējās saldūdens zivis.
"Mūsu zivju dīķos ir tikai manas zivis," stāsta J. Liepiņš, piebilstot, ka foreles audzē no ikriem. Aprīļa beigās tos "slauc", tad mēnesi ir darbs ar pinceti rokās, pēc tam līdz rudenim foreļu mazuļus audzē vannās. "Rudenī, kad nāk sals, mēs piecus līdz septiņus centimetrus garās forelītes no vannām ielaižam iztīrītā dīķi, kur tās ir pasargātas no ienaidniekiem, un to dzīve trupinās brīvā dabā. Visas citas mūsu zivis nārsto dabīgā veidā dīķos, kur tās dzīvo. Lai nārsts varētu notikt, ir nepieciešama noteikta ūdens temperatūra, ko panāku, dīķos ūdeni nolaižot zemāk," teic 11 foreļu dīķu saimnieks.
Vasara zivju dīķu saimniekiem ir viskarstākais darba laiks. Diena sākas agri no rīta. Kamēr Ineta vāra kafiju, Juris pabaro foreļu mazuļus vannās. Dienas laikā tas jādara vēl četras piecas reizes. Kad zivju mazuļi ir paēduši, jāizmazgā vannas, kurās tie dzīvo, lai tās nekļūtu glumas. Pēc tam saimnieks dodas uz foreļu dīķiem barot tur augošas zivis. Reizi dienā jāpabaro arī karpas, kurām barību pieved ar kvadraciklu, uzbriedina un tikai tad dod zivtiņām.
"Vasarā divas reizes dienā dīķos mēru ūdens temperatūru, jo zivis labāk jūtas vēsākā ūdenī. Ūdens temperatūra, kas tuvojas + 23 grādiem, zivīm jau ir bīstama," stāsta J. Liepiņš. "Lai dīķu iemītniecēm pietiktu skābekļa, lietoju aeratoru – speciālu ierīci, kas ūdeni sakuļ ar gaisu. Zivis nākas sargāt arī no gārņiem, ūdelēm un bebriem. Pa dienu uzmanība jāvelta arī atpūtniekiem, kuri vēlas pabūt brīvā dabā un arī pamakšķerēt."
Rudeni un ziemā darba zivju saimniecībā šķietami ir mazāk, taču visu laiku ir jābūt uz vietas, jo dīķu kaskādei bīstamas ir gan rudens lietavas, gan pavasara plūdi, bet ziemā jāraugās, lai zivīm dīķos pietiktu skābekļa, un, ja nepieciešams, tās arī jābaro.
"Pie mums notiek gluži tā, kā teica mūsu uzvārda brālis Edgars Liepiņš: "Vajag tikai rakt!" Mans vīrs pa šiem gadiem ļoti daudz ir izracis visapkārt," smaidot saka Ineta Liepiņa. "Jūtos kā Venēcijā, kad atveru logu un paveros visapkārt."
Lai arī visus šos gadus ir daudz un smagi strādāts, jo bez dīķiem Liepiņi kopj arī sakņu un augļu dārzu, Ineta un Juris neizskatās noguruši. Dzīvodami dabas vidū un darbojoties saskaņā ar dabu, viņi ir dzīvesprieka pilni.
"Mēs neliekam viens otram neko darīt, mēs abi ejam un redzam, kas jādara. Visa mūsu darbošanās ir kā bizē sapīta," atzīst viņa.
"Mūsu dīķos zivis aug dabīgā vidē, nevis vannās. Mēs tās audzējam sev un labiem cilvēkiem, kuri atbrauc pie mums ciemos atpūsties. Mums zivju audzēšana ir vaļasprieks, nevis bizness," piebilst Juris Liepiņš.
